Interesants viedoklis klimata izmaiņu sakarā: http://www.apollo.lv/portal/news/articles/189136
Redzams, ka ar mūsu pašu resursiem mūžīgi nepietiks. Kaut arī raksta autors to nezin, mums ir pamats ticēt, ka civilizāciju glābs iejaukšanās no ārpuses. Tomēr tas, protams, neizslēdz nepieciešamību saprātīgi izmantot šobrīd mūsu rīcība esošos resursus.
Labs indiāņu sakāmais:
“Tikai tad, kad pēdējais koks būs nocirsts, pēdējā zivs noķerta un pēdējā upe saindēta, cilvēki sapratīs, ka naudu nevar ēst.”
Jā, kurš gan nebūs dzirdējis par Mazsalacas meteorītu?
Zinātņu vīri gudrām sejām spriež par meteorīta masu un formu, bet acīgie ziņu portālu lietotāji pat publicētajās pavājās kvalitātes bildēs spēj saskatīt, ka “krāteri” veidojuši ļaudis ar šķipelēm.
Ja neņemam vērā tādu sīkumu kā ētika (mūsdienās taču ētika vispār un biznesa ētika it sevišķi ir tik stiepjams jēdziens!) - pasākums jautrs, bija par ko pasmieties, kur nu vēl par ko parunāt! Bet tiem, kuri vēl nav lasījuši, pārdomām varu ieteikt palasīt Ērika Stendzenieka "atklāto vēstuli". Ne visam var piekrist, bet kopumā baigi patiesi…
1513. gada 25. septembrī, šķērsojis Panamu, spāņu konkistadors Vasko Nunjess de Balboa kļūst par pirmo balto cilvēku, kas redzējis Kluso okeānu. Lai viņš savā dzīvē nebūtu paveicis neko citu vērā ņemamu, šī 25. septembra dēļ vien de Balboa kungs ir ieguvis paliekošu vietu vēsturē.
Hmm, es pagaidām vēl neesmu redzējis Kluso okeānu. Un no maniem paziņām TO ir redzējuši vien kādi 3 vai 4. Ir gan tiesa – mūsdienās Klusais okeāns baltajam cilvēkam vairs nav nekāds lielais sasniegums. Un tomēr, ir taču jābūt KAUT KAM, ko ieraudzīt, ko atklāt, ko sasniegt.
Esmu pārliecināts, ka atklāt un uzticīgi īstenot to individuālo plānu, ko tavai dzīvei ir paredzējis Radītājs, nav mazāks gods par to, ko pelnījis Vasko Nunjess de Balboa, atklādams pasaules lielāko ūdens klajumu.
Vai tu jau esi atklājis savu Okeānu? Ja vēl ne, vai nav laiks posties ceļā? Starp citu, es zinu, kur dabūt ekspedīcijai nepieciešamo ekipējumu. Ja interesē, raksti!
Tautas gudrība vēsta, ka neesot ļaunuma bez labuma. Izrādās, ir kāds (varbūt pat ļoti nozīmīgs) labums arī no globālās dižķibeles. Nacionālā ziņu aģentūra LETA, atsaucoties uz laikrakstu „Financial Times,” šodien ziņo, ka „Pateicoties globālajai krīzei, šogad ievērojami samazinājies siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas apjoms.”
Varbūt šoziem varēsim slēpot :-)
Saka gan arī otrādi, ka neesot labuma bez ļaunuma. Bet par to nu varam strīdēties. Faktiski kristietības vēsts šajā ziņā ir noteikta un atšķirīga no citu reliģiju vēsts: „Absolūts labums tomēr pastāv!”
Svaigs gaiss, svaigas idejas, svaigas sejas. Viss 100% svaigs. Nu, vismaz 99. Varbūt 97. Stingri ņemot, ne mazāk kā 50%, par to varat būt pilnīgi droši.
Kuram gan nepatīk svaigas lietas?
Ziniet, man ir divas ziņas svaiguma sakarā – viena slikta, bet otra laba. Sākšu kā parasti - ar slikto:
Visam svaigajam mūsu pasaulē ir kas kopējs – tas agri vai vēlu pārstāj būt svaigs.
Reiz man izdevās nopirkt gluži svaigu mašīnu. Nu, tikai 9 gadus vecu. Tos deviņus gadus braukusi viena dāma Vācijā. Tikai 90 000 noskrējiens. Viss svaigs. Motors tīrs, klusi darbojas, bagāžnieks tīrs, salons tīrs, pat rezerves ritenis svaigs, ne reizi nelietots. Ziniet, es tajā brīdī jutos tā, it kā man visu turpmāko dzīvi tagad piederēs svaiga mašīna. Bet kas tev dos? Pagāja divi trīs gadi un – rūsa te, rūsa tur, tur eļļa tek, tur gultnis pagalam. Te tev nu bija svaigums.
Bet tā jau nav tikai ar mašīnām. Tā ir ar idejām, tā ir ar sviestmaizēm, tā ir ar pasākumiem, attiecībām, baudām.
Un ar mums pašiem galu galā arī ir tāpat. Piedodiet manu tiešumu, bet neviens no mums šajā ziņā nebūs izņēmums. Jaunības svaigums arī ir paejošs. [Ja gribat redzēt piemēru, paskatieties uz mani!] Par to, protams, nav visu laiku jādomā un jāuztraucas, tomēr reizēm der atcerēties, ka jūs arī ilgi nebūsiet tik svaigi kā šodien.
Mūsu skolā bija skolotāja, kuru bērni nesauca citādi, kā vien par Pūderkasti. Varat uzminēt, kāpēc viņai tāds segvārds bija dots? Lai kompensētu svaiguma zudumu, ar ko viņa nevarēja samierināties, skolotāja biezā slānī klāja sev virsū dekoratīvo kosmētiku. Bet tas tomēr nav tas, vai ne? Īstenībā tas šķiet pat mazliet stulbi.
Patiesība ir tāda, ka visa mūsu pasaule ir vīstoša. Un viss, kas tajā. Tur nelīdz nekāda kosmētika un pat konservanti – derīguma termiņam tāpat reiz pienāk gals, agrāk vai vēlāk.
Kāds gudrais reiz esot teicis apmēram tā - “Ja es sevī atrodu ilgas, ko nespēj apmierināt nekas šajā pasaulē, visticamākais izskaidrojums ir tas, ka esmu radīts citai pasaulei.”
Ja jūs ilgojaties pēc īsta un paliekoša svaiguma, tas ir jāmeklē ārpus šīs pasaules. Labā ziņa ir tā, ka tepat mums blakus, tomēr ne no šīs pasaules, ir kāds, kas nenoveco, kāds, kas nezaudē aktualitāti, svaigumu un skaistumu. Kāds, kas arī mūs vēlas un spēj apveltīt ar pārpasaulīgām, nevīstošām veltēm.
„Katrs labs devums un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes, no gaismas Tēva, pie kura nav ne pārmaiņas, ne pārgrozības ēnas.” Jēkaba 1:17
Gaismas Tēvs, mūžīgais Dievs. Viņš patiesībā ir vienīgā atbilde mūsu sirds ilgām pēc īsta un nezūdoša svaiguma. Un ziniet, visas tās labās lietas, ko Viņš mums sniedz – tām nav vajadzīga dekoratīvā kosmētika. Tām nav jāpievieno konservanti. Tās nebojājas, to labums ir nezūdošs.
Lai ko jūs meklētu vietnē „VIENKĀRŠI PAR BŪTISKO,” novēlu katram no jums atrast kaut ko no mūžīgā, nevīstošā, nezūdošā. Un dzīvē vispār - atrast tādu laiku, tādu sabiedrību, tādas aktivitātes, tādu informāciju, tādas vērtības, kas jūs tuvinātu mūžīgajam, nemainīgajam Dievam. Lai izdodas! Maran atha! Kungs nāk!
P.S. Vēlies papildu informāciju? Raksti: pasts.bibele@inbox.lv
“Izšķīlušies no olām, iet cāļi uz skolu ar gladiolām” –
(Hmm, šķiet, tās bija Ziedoņa rindas, ja es kļūdos, palabojiet mani kāds!). Šodien nu tas ir atkal noticis. Pats redzēju.
Lai veicas visiem cāļiem mācīties “dzīves ziņu, iekšēju stāju un prātu, mācīties gudrību, tiesu, taisnību un vienkāršas sirds skaidrību, lai neprašas kļūtu pratēji un jaunieši prātīgi un apdomīgi” (Salamana pamācības 1:2-4)!
Un ne mazāk lai veicas arī jums, skolotāji, jo jums taču dubulta slodze – gan jāmāca bērnus, gan jāmācās pašiem :-)
Starp maniem paziņām jau labu laiku cirkulēja grāmatiņa “Mīlestība, pieņemšana un piedošana – kā draudzei būt patiesam Dieva spēkam pasaulē” (Džerijs Kuks un Stenlijs Boldvins). Es gan esmu izvēlīgs grāmatu ziņā, bet par šo biju dzirdējis labas atsauksmes, tāpēc ķēros klāt un izlasīju.
Daļa satura vērsta vairāk uz mācītājiem un draudžu vadītājiem, bet kopumā tā ir vērtīga lasāmviela visiem, kam nav vienalga, kas un kāpēc notiek viņu draudzē (un arī viņu pašu dzīvē).
Ja godīgi, es brīnos, kāpēc tik daudz labu atziņu joprojām nav guvušas plašu atsaucību un pielietojumu kristīgajās draudzēs (grāmata sarakstīta jau pirms 30 gadiem). Vai tiešām tradīciju inerces spēks ir tik nepārvarams?
Katrā ziņā rekomendēju šo grāmatu arī jums. Kristīgo grāmatu veikalos tā joprojām esot pieejama!
„Vašingtona, 29.apr., LETA--REUTERS/AFP. Vairāku valstu cūku audzētāji un gaļas pārstrādes kompānijas aicina izvairīties no cūku pieminēšanas jaunā gripas paveida uzliesmojuma aprakstos, norādot, ka šis nosaukums smagi kaitē industrijai.”
Kā smejas, nav maizes bez garozas. Tas attiecas arī uz cūku audzētājiem, un reizēm uz viņiem pat īpaši. Gadās, ka viņu biznesu apdraud pamatoti dots slimības nosaukums (šai infekcijai, kas oficiāli figurē kā A(H1N1), tiešām ir sakars ar cūkām). Bet tas nav vienīgais drauds cūkkopju sirdsmieram un labklājībai. Nāk prātā Bībelē aprakstīts notikums, kad kāda novada cūkkopības nozari sagrāva apkārt staigājoša sludinātāja – nācarieša Jēzus – ierašanās. Par to var lasīt Marka evaņģēlija 5. nodaļā un Lūkas evaņģēlija 8. nodaļā (no 26. panta) Bībeli meklēt šeit. Izlasiet, tas ir interesanti!
Lūk, ko atradu. Palasiet, varbūt noder:
„Kristīgajai draudzei jau no tās pastāvēšanas sākuma rūpes ir sagādājuši viltus mācītāji. Pats Jēzus paredzēja viltus kristu parādīšanos (Mateja 24:24). Pāvils tos nosauca par „plēsīgiem vilkiem” (Apustuļu darbi 20:29-31). Izpratne par vilka dabu mums palīdz saprast arī kaut ko no antikrista dabas. Jo pilnīgāk mēs apzināsimies ienaidnieka draudus, jo labāk mēs būsim sagatavoti tam pretoties.
Tā nav nejaušība, ka Pāvils pretiniekus pielīdzina vilkiem. Bet kas vilkus dara par tik viltīgiem medniekiem? Vilki ir nakts dzīvnieki. Viņi dod priekšroku uzbrukumam tumsas aizsegā.
Vilki vēro pazīmes, kas liecinātu par medījamo dzīvnieku vājumu, parasti par saviem upuriem izvēloties vecos vai slimos. Viņi saož asinis vai infekciju. Kad upuris ir izvēlēts, vilki met līkumu un tuvojas savam medījumam no aizvēja puses, lai tas nejustu uzbrucējus.
Lai atrastu medījumu, vilki arī vēro kraukļus. Kraukļi mēdz uzturēties slimu dzīvnieku tuvumā. Gaisā riņķojoši putni nozīmē, ka laupījums ir tuvu. Vilki klusām tuvojas mērķim, ielenc to un uzbrūk visbiežāk no aizmugures vai sāniem.
Zinot vilku uzbrukuma taktiku, mēs varam šo to secināt arī attiecībā uz viltus mācītāju darbību.”
Šodien pilsētā garām iedams pavēroju kādu studentu pasākumu. Krāsaina mūzika, krāsaini baloni, krāsainas zeķes... Jautri.
Kāda kundze, jādomā, no fakultātes vadības, uzrunājot jauniešus, jaudīgu skaļruņu pastiprināta deklamēja: „Tava veiksme esi tu pats...”
Hm, it kā labi teikts.
Es tūliņ atcerējos Alunāna vārdus:
„Nevis slinkojot un pūstot
Tautu labā godā ceļ;
Tik pie prāta gaismas kļūstot,
Tauta zied un tauta zeļ.”
„Tava veiksme esi tu pats...” Un tomēr. Pēc Alunāna mani domās apciemoja Plūdonis ar savu „Atraitnes Dēlu” (Izrādās, kaut kas no literatūras stundām tomēr ir aizķēries!) Šī cītīgā studenta vēsts bija mazliet paskarba – „Tava veiksme neesi tikai tu pats... Ne viss ir tavās rokās.”
Pēc Alunāna un Plūdoņa, jādomā, ne nejauši, garā sastapu seno ķēniņu Dāvidu, un viņa dziesmā paustā gudrība manā apmulsušajā prātā salika visu pa vietām, apvienojot abu iepriekšminēto gudro vīru atziņas un papildinot tās ar kādu ļoti būtisku elementu, vertikālo dimensiju:
„Ceri uz To Kungu un dari labu, paliec savā zemē un dzīvo ar godu.” (Psalmi 37:3)
Kā atsaucoties uz Nacionālo ziņu aģentūru LETA ziņo portāls Apollo, divas poļu pareģes brīdinājušas par aprīļa vidū Baltijas jūrā gaidāmu zemestrīci, kuras izraisītais cunami varētu radīt postījumus Polijas piekrastē. Poļu varasiestādes brīdinājumu uztvērušas nopietni, kaut arī zinātnieki pret to izturas skeptiski vai vismaz rezervēti.
Bībelē ir rakstīts tā: „Bet pravieti, kas sludina mieru un apsola kādu laimīgu notikumu, to atzīst par patiesu pravieti, ko Tas Kungs sūtījis, tikai tad, kad viņa pravietojums piepildās!” (Jeremijas 28:9) Bet kā ir ar praviešiem, kas sludina nelaimīgus notikumus, tādus, kā zemestrīces un postījumi? Ja viņi ir no Dieva, vai šāda veida pravietojumi var nepiepildīties? Bībeles piemēri liecina, ka var. Tas ir gadījumos, kad draudīgais pravietojums ir saistīts ar nosacījumiem.
Piemēram, pravietis Jona reiz sludināja Asīrijas galvaspilsētas Ninives izpostīšanu tās iedzīvotāju noziedzīgā dzīvesveida dēļ. Tomēr tajā reizē pilsēta palika neskarta, jo ninivieši ar ķēniņu priekšgalā nožēloja savus grēkus un labojās. „Un, kad Dievs redzēja viņu darbus, redzēja, ka viņi atgriezušies no sava ļaunā ceļa, tad Viņam kļuva žēl tā ļaunuma, ko Viņš bija teicies viņiem nodarīt, un Viņš viņiem to nenodarīja.” (Jonas 3:10)
Šajā gadījumā, vismaz spriežot pēc man pieejamās informācijas, nekas neliecina par to, ka it kā gaidāmā zemestrīce būtu Dieva piemeklējums un abas poļu tantes – Viņa pravietes.
Būs vai nebūs cunami? Vai tas ir brīdinājums no Dieva, vai arī tikai tumšo spēku spēles? (Starp citu, grāmatiņā ar šādu nosaukumu – „Tumšo spēku spēles” – ir aprakstīti vairāki līdzīgi gadījumi no vēstures.) Gaidot, kas notiks aprīļa vidū, varam palasīt šo http://www.pasaulesgals.lv/?tag=astrologija
Pasaulē nav daudz nāciju, kuras sevi dēvē par kristīgām. Viena no šīm nedaudzajām (un vislielākā no tām) ir amerikāņu nācija. Jau vienā no Savienoto Valstu veidošanas pamatdokumentiem, Neatkarības Deklarācijā, ir tieša atsauce uz Dievu. Un arī mūsdienās, saskaņā ar 2007. gada pētījumu datiem, 78,4% pieaugušo ASV iedzīvotāju sevi uzskata par kristiešiem. Tomēr uzskatīt sevi par kristieti un praktizēt kristietību, dzīvot saskaņā ar Dievu un ar Bībeles mācību, nav viens un tas pats. Diemžēl tas attiecas arī uz brašo amerikāņu tautu.
Atsaucoties uz Nacionālo ziņu aģentūru LETA, portāls Apollo ziņo, ka Savienoto Valstu galvaspilsētu Vašingtonu ir pārņēmusi HIV/AIDS epidēmija, un ar nāvējošo vīrusu jau esot inficēti 3% pilsētas iedzīvotāju. Tas ir ļoti augsts procents. Infekcijas šajā pasaulē var skart, protams, arī visuzticīgākos kristiešus, bet šajā gadījumā situācija ir citāda.
Kā teikts ziņojumā, galvenais vīrusa pārnešanas veids Vašingtonā ir dzimumsakari vīriešu starpā, tādējādi inficējušies 40% no visiem HIV nēsātājiem, heteroseksuālu kontaktu ceļā inficējušies 28%, bet injicējot narkotikas – 18%. Pat ja pieņemtu (kas gan ir neticami), ka visi heteroseksuālo kontaktu ceļā inficētie ir godīgi mīlējušies laulības ietvaros, vienalga paliek (40+18) 58%, kas inficējušies veicot darbības, kas nekādi nav savienojamas ar Bībeles mācību un kristīgu dzīvesveidu. Varbūt visi šie 3% Vašingtonas iedzīvotāju ir no tiem amerikāņiem, kas sevi par kristiešiem neuzskata? Cerēsim, ka tā.
Dzirdēts, ka dažs visādas cilvēkus piemeklējušas nelaimes sauc par Dieva sodu. Vētras, zemestrīces, arī slimības. Šoreiz gan nebūtu vietā runāt par Dieva sodu, tomēr viens ir skaidrs – Dieva likumu ignorēšana noved pie noteiktām sekām. Un vienmēr pie negatīvām sekām. HIV/AIDS epidēmija Vašingtonā (tāpat kā citur pasaulē) tam ir biedinošs piemērs. Izlasiet apustuļa Pāvila Vēstulē romiešiem 1. nodaļu. Manuprāt, tā daudz ko izskaidro.
Kāds mācītājs, rakstot vienā no avīzēm, pauž domu, ka „Gavēņa laiks būtu īstais brīdis, kad mācīties iesākt dienu ar desmit Dieva klātbūtnē pavadītām minūtēm.”
Doma nav peļama, mani tikai mulsina, kāpēc tāds laika limits Dieva klātbūtnei – desmit minūtes. Kāpēc būt tik pieticīgiem, ja varam būt Dieva klātbūtnē visas 24 stundas?
Skaitlis nav nemaz tik mazs, tomēr zinātnieks uzskata, ka varbūtība nodibināt kontaktu ar „citām dzīvības formām” esot ļoti maza. Viņš apgalvo, ka mums neesot ne mazākās jēgas, kāda veida šīs citas saprātīgās būtnes varētu būt, kā tās varētu izskatīties un uzvesties.
Dīvaini, bet šādi ‘zinātnieki’ laikam gan būs pēdējie, kas uzzinās, ka mēs jau esam ‘citu saprātīgu būtņu’ apmeklēti.
Pirms pāris dienām man bija tas prieks piedalīties dievkalpojumā Talsos. Mācītājs Tālivaldis Vilnis runāja par ... Nu, jā. Par to pašu - krīzi. Un to, kas būs (vai nebūs) pēc tam.
Katrā ziņā tā nebija viena no variācijām par apsmieto tēmu "pacieties, debesīs labāki būs." Vēsts bija pamatota, saturīga un iedvesmojoša. Tāpēc iesaku to noklausīties arī citiem. Tālivalda Viļņa svētrunas ierakstu varat atrast sadaļā "Bībeles lasītāja piezīmju audio pielikums."
Jābrīdina gan, ka ieraksts tapa ar parastu diktafonu zāles aizmugurē, tāpēc ir jārēķinās ar dažādiem blakus trokšņiem. Taču tie, kuri spēj nekreņķēties un neīdēt par sīkām neērtībām un dzīvē ir vingrinājušies vienkārši un pozitīvi uztvert būtisko, tiks bāgātīgi atalgoti!
Kā sadarbībā ar nacionālo ziņu aģentūru LETA ziņo portāls apollo.lv, "Zviedrijas luterāņu baznīca, kas 2000.gadā tika atdalīta no valsts, paziņojusi, ka ir gatava reģistrēt viendzimuma savienības, taču vienlaikus paudusi vēlmi jēdzienu «laulība» attiecināt tikai uz heteroseksuāliem pāriem."
Ziņa interesanta pati par sevi. Pamācoša.
„Tie blandīsies apkārt pa visu savu zemi, būdami nelaimīgi un izsalkuši. Izsalkumā un dusmās tie uzvedīsies vai gluži neprātīgi, tie nolādēs savu ķēniņu un savu Dievu.” (Jesajas 8:21)
It kā gluži nejauši uzdūros šim Bībeles tekstam. Hm, šķiet, tas kaut kur ir jau redzēts. Es nedomāju tekstu, bet tajā ainoto situāciju. Kur redzēts? Nupat pirms pāris dienām televīzijas ziņās. Tā sauktie Vecrīgas grautiņi.
Labi, es saprotu, ka Jesaja šeit nav rakstījis tieši par Rīgu vai Viļņu. Un tomēr, princips jau tas pats.
„Nelaimīgi, izsalkuši” - Saka taču, ka pie vainas nelāgā ekonomiskā situācija.
„Dusmīgi” - Nu, tas vēl maigi teikts.
„Gluži neprātīgi savā rīcībā” - Tieši tā; rīcība pilnībā atbilst tam, kā izskatās, kad, līdzībās runājot, jumts jau ir aizbraucis.
„Lād ķēniņu” - Precīzi. Tikai ķēniņš mūspusē tiek saukts par Saeimu.
Vai lādēja arī Dievu? Nezinu, nedzirdēju, bet viens ir skaidrs – ne jau Dieva Gars šos ļautiņus iedvesmoja.
Bībele gan saka, ka patiesais iemesls nav izsalkums (ekonomiskās grūtības). Patiesais iemesls meklējams dziļāk, faktiski – garīgajā dimensijā. Kāds tas ir? Tāds, ka ļaudis meklē atbildes un atrisinājumu savām vajadzībām tur, kur to nav un nekad nav bijis. Un nemeklē tur, kur tās ir. Izlasiet iepriekšējos pantus pravieša Jesajas grāmatas 8. nodaļā. Manuprāt, tur aprakstītais princips visai tieši ir attiecināms arī uz mūsdienām.
Tie, kas šādā ceļā meklē apmierinājumu savam „izsalkumam,” nekad netiks paēdināti. Nekad viņiem nebūs diezgan. „Lai viņi skatās uz augšu vai uz zemi, visur tiem pretī raudzīsies tikai nomāktība bēdās un tumsa; viņus visus pārņēmis izbaiļu pilns drūmums, un viņi maldās necaurredzamas nakts tumsībā.” (Jesajas 8:22) Žēl tomēr kaut kā ļaužu.
Bet Jesajas pravietojumi ieskicē vēl otru ceļu, nesalīdzināmi labāku scenāriju:
„Tauta, kas staigā tumsībā, ieraudzīs spožu gaismu. Pār tiem, kas dzīvo nāves ēnas zemē, atmirdzēs gaisma.” (Jesajas 9:1)
Kurš ir tavs ceļš? Tas atkarīgs no individuālās izvēles.
Ne pret vienu no konfliktā iesaistītajām pusēm simpātijas nejūtot 61,3% aptaujāto. Atlikušie 38,7% acīmredzot jūt. Salīdzinot ar 2000. gadā veikto pētījumu, simpatizētāju procents ir krietni sarucis. Vairāk simpatizētāju esot starp pilsētniekiem un iedzīvotājiem ar augstāku izglītības un ienākumu līmeni. Vai tas norāda, ka izglītotāki un turīgāki cilvēki ir līdzjūtīgāki? Varbūt. Lai gan simpātijas un līdzjūtība nav gluži viens un tas pats.
Lai nu kā, bet Dāvids ar Goliatu joprojām cīnās, bet pasaulei tas aizvien vairāk apnīk. Un pamatoti, jo cīņa vairs nav ne par Dieva godu, ne par kādu citu cēlu mērķi. Vienkārši, "Kā jūs mums, tā mēs jums." Turklāt mūsdienu dāvidi sēž ultramodernos tankos un bumbvedējos, kamēr mūsdienu goliati meistaro spridzekļus no minerālmēsliem un ir gatavi uziet gaisā, ja vien var paraut līdzi arī pāris dāvidiešu.
Krietns pulciņš aizsapņojušos kristīgo joprojām uzskata, ka šai izraēļu un palestīniešu cīņai ir kāds sakars ar pasaules likteni un cilvēces nākotni. Vispār jau sapņot neesot kaitīgi, bet šajā jautājaumā gan ir. Kāpēc? Tāpēc, ka likteņi izšķiras daudz tuvāk par Tuvajiem Austrumiem. Šodienas dāvids esi tu pats, un goliats tev nestāv pretī ar kaujas vāli, bet ar kārdinošiem piedāvājumiem.
"Beidzot - topiet stipri savā Kungā un Viņa varenajā spēkā. Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām. Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā." (Efeziešiem 6:10-12)
Man gan nav īpašu simpātiju ne pret vienu no Izraēlas un palestīniešu konfliktā iesaistītajām pusēm, tomēt es ļoti jūtu līdzi cietējiem, kuru netrūkst ne vienā, ne otrā pusē.
"Neatmetiet tāpēc savu cerības drosmi, tai ir liela alga! Jo jums vajag pacietības, lai, Dieva prātu darījuši, iemantotu apsolījumu. "Jo vēl mazs brīdis, un Tas, kam jānāk, nāks un nekavēsies. Bet Mans taisnais no ticības dzīvos, bet uz to, kas atkāpjas, Manai dvēselei nav labs prāts." Bet mēs neesam tie, kas atkāpjas uz pazušanu, bet kas tic un iemanto dzīvību." (Ebr.10:35-39)