31 jūlijs 2008

Kam pieder šī zeme?

Esmu Balkanu kalnu dabas parkā Balvu rajona Šķilbēnu (Škilbanu) pagastā. Vēl pirms nedēļas man nebija nekādas nojausmas par šāda pagasta eksistenci. Bet nu esmu te un konstatēju, ka arī te ir Latvija, kaut arī ne gluži tāda, kā ierasts.

Sirsnīgi un dabiski cilvēki. Runā skaidri latviski. Ja grib. Runā arī citās mēlēs. Labprāt stāsta ar savu novadu, labprāt dzied un spēlē...

Tepat aiz laukiem un meža puduriem robežupe. Aiz tās – Krievija. Abrene. Nē, Pitalova, tā ir pareizi tagad. Kuram īsti tā pieder? Krievi saka, ka viņiem. Latvieši apgalvo, ka viņiem. Nesamierināma opozīcija. Bet kas zina, kas te bija pirms latviešiem un krieviem. Kādas tautas, kādas ciltis te ir klīdušas, kāvušās, valdījušas, padevušās, nākušas un tālāk gājušas. Katrs valdītājs ar savām pretenzijām, kuru vārdā lijušas un lijušas asinis. Vai vispār ir iespējams stāvoklis, kad viss būtu taisnīgi un visi būtu apmierināti? Nezin vai.

Cik daudz sāpju un asaru izpaliktu, ja cilvēki tā no tiesas ņemtu vērā vienkāršo patiesību – zeme pieder Dievam. “Un zemi lai neviens nepārdod par īpašumu: zeme pieder Man, bet jūs esat svešinieki un piemājotāji pie Manis” (3. Mozus 25:23). Bet mums izsenis gribas visu privatizēt. Vai atkal nacionalizēt. Tikai ne ļaut Dievam valdīt.

Runā, ka būšot reiz pasaule, kurā robežu vairs nebūšot. Un zeme atkal piederēšot Dievam, kā senos laikos. Un cilvēki neplūkšoties par kvadrātkilometriem, hektāriem, metriem, kupicām un stigām. Tā ir laba ziņa. Uz to mēs varam cerēt.