Rīta agrumā cēlos ar dzejnieka vārdiem prātā:
„Es kāpt gribu kalnā visaugstākā,
Ne spēka man pietrūks, ne bail man no kā...”[1]
Domāts – darīts. Uzkāpu arī. Bail nebija, bet jau puskalnā jutu, ka ar spēku vairs nav tik braši kā jaunībā; un nācās piebremzēt tempu.
Gaiziņkalns. Lai pārliecinātos, ka tas tiešām ir „kalns visaugstākais,” gribētos vērties apkārt un nopētīt to pārējo, zemāko pasauli. Tas, izrādās, nav iespējams – apšaubāma izskata skatu tornī kāpt ir aizliegts ar nāves draudiem, bet, stāvot uz zemes, skatienu gandrīz visā perimetrā aizsedz sakuplojušie koki un krūmi. Vienīgi tur, kur vasaras atvaļinājumu rāmi bauda slēpošanas trase, var kaut cik palūkoties tālumā.
Gaiziņkalna augstākais statuss tātad ir ticības jautājums. Ticīgie ir tie, kuri tic, ka tie, kuri ir mērījuši un pierakstījuši, nav kļūdījušies un nemānās. Ticīgie, nevarēdami to pārbaudīt kaut tikai ar acumēru[2], tic, tā sakot, uz vārda. Tiem, kas sevi sauc par neticīgiem, loģiski jāsaka, ka visi tie stāsti par Gaiziņkalna augstākumu ir blēņas, kamēr neredzēšu, neticēšu!
Atziņa: Tā nu ir, neticīgajiem Gaiziņkalnā kāpt tiešām nav vērts.
Dažviet Bībelē cilvēka attiecības ar Radītāju arī ir salīdzinātas ar kāpšanu kalnā[3]. Kā tad ir ar šo kalnu? Nu nav jau tā, ka nekā nevaram mērīt, piedzīvot, pārbaudīt un pārliecināties. Lai gan mūsu mērīšanas un pārbaudīšanas spējām ir robeža, aiz kuras vienīgais atbalsta punkts ir ticība, patiesībā Dievs mūs pat aicina uz pieredzi, ko daži dēvē par „eksperimentālo reliģiju,” piemēram, Psalmi 34:9 - „Baudiet un redziet, cik Tas Kungs ir labs.”
Atziņa: Nav vērts ticēt, nemēģinot kāpt.
„Tie, kas pieņem patiesības teoriju, ir jāpārliecina par praktiskas reliģijas nepieciešamību. [..] Visiem pašiem jāgūst dzīvi piedzīvojumi; Kristum jāmājo viņu sirdī, Viņa Garam jāvalda pār jūtām, jo pretējā gadījumā to ticības apliecībai nebūs vērtības, un viņu stāvoklis būs pat ļaunāks, nekā tad, ja tie patiesību nekad nebūtu dzirdējuši.” (E. Vaita, „Liecības draudzei”, 5. sējums, 619. lpp. (oriģ.))
Atziņa: Ir vērts kāpt un ticēt. Ir vērts ticēt un kāpt. Gan Gaiziņa, gan Dieva kalnā.
„Kas drīkst kāpt Tā Kunga kalnā, un kas stāvēs Viņa svētajā vietā? Kam nenoziedzīgas rokas un skaidra sirds, kam prāts nenesas uz nīcīgām lietām un kas ar viltu nezvērē. Tāds dabūs svētību no Tā Kunga un taisnību no Dieva, sava pestītāja.” (Psalmi 24:3-5)
[1] Vilis Plūdonis, „Atraitnes dēls”
[2] Jūs teiksiet, ka to taču var vienkārši pārbaudīt ar jebkuru GPS ierīci? Smalkākās no tām ir pat aprīkotas ar barometrisko altimetru! Tad es teikšu, lūk, ko: Gaiziņa aptuveno augstumu šie instrumenti gan parādīs, nu un tad? Lai pierādītu, ka Gaiziņš tiešām ir augstākais Latvijas punkts, jums būs jāveic mērījumi arī visos citos Latvijas punktos, lai pārliecinātos, ka tie ir zemāki par Gaiziņu. Un galu galā jums vienalga būs nepieciešama ticība, lai pieņemtu aparāta rādījumu par patiesu un realitātei atbilstošu.
[3] Te gan jāpiezīmē, ka Bībeles Dievs, atšķirībā no pagānu dievībām, pārsvarā ir ainots kā tāds, kas „nonāk lejā” pie cilvēkiem, nevis debesu augstumos gaida, lai cilvēki kāptu pie Viņa. Patiesībā Dieva nonākšana pie cilvēkiem Kristus Jēzus personā ir Bībeles centrālā vēsts. Tomēr nevajadzētu ignorēt arī tos Bībeles pantus, kas mūs aicina celties un iet, tiekties pretī Glābējam un kāpt Dieva kalnā. Tas ir vēl viens būtisks aspekts mūsu attiecībās ar Viņu.
