Arī Tu vari piedalīties:

Ķilavmaize pārdomām

Saskrējos uz ielas ar kādreizējo klasesbiedru – krietnu vīru, ne jau kaut kādu plenci. Šis nupat iznācis no lielveikala, dalās ar mani atziņās:

„Zini, labāk tomēr ir dzert!”

„Kā tā?” – es nesaprotu.

„Nu, kā? „Kaija” ir uzražojusi mazu bundžiņu ar zivtiņām. Maksā latu desmit. A par tādu naudu var nopirkt simts gramus kopā ar zaceni – ķilavmaizīti!”

Mjā, spēcīgs arguments... Klusībā gan ceru, ka Raimis – lai cik neizdevīgi tas šķistu no ekonomiskā viedokļa - tomēr izvēlēsies to mazo bundžiņu par latu desmit...

Sargi no ļauna!

Šorīt lasīju 141. psalmu. Nodaļas virsraksts – „Lūgšana, lai Dievs pasargā no ļauna.” Laikam pateicoties visur esošajām uzbāzīgajām priekšvēlēšanu politiskās aģitācijas kampaņām, arī izlasot šo virsrakstu manas domas vērsās politikas (konkrētāk, vēlēšanu) virzienā. Manai tautai un valstij šīs vēlēšanas, iespējams, nozīmē ļoti daudz. Tā vien gribas lūgt, Dievs, pasargi no ļauna!

Bet, lasot tālāk šo Dāvida lūgšanu, nevar nepamanīt zīmīgu niansi. Pēc ievada (1., 2. pants) tiek izteikts pirmais lūgums aizsardzībai no ļauna. Un kas gan ir pirmais drauds, par ko šis puisis lūdza, lai Dievs viņu no tā pasargā? ...

„Pasargi, ak, Kungs, manu muti un sargi manas lūpas! Neļauj manai sirdij griezties uz ļaunu, ka es nedaru grēcīgus darbus kopā ar ļaundariem. No viņu saldumiem es negribu neko baudīt” (3., 4. pants).

Pirmais risks nesaistās ar viņiem tur ārā, bet ar mani pašu, ar to, kas manā sirdī, ar to, kas nāk pār manām lūpām, ko es daru ar savām rokām. Hm, vai tā nav valstiskas domāšanas svarīgākā sastāvdaļa? Dievs, es esmu norūpējies par savu tautu, tāpēc pasargā manu sirdi un manu muti, manus vārdus un darbus! Jo mūsu valsts būs tāda, kāda būsim mēs! Tas pirmkārt.

Otrkārt, „Lai taisnais mani sit, tā būs mīlestība, un lai viņš mani pārmāca, tā būs eļļa uz galvas, tam lai mana galva neliedzas.” (5. pants). Gribētos jau lūgt, Kungs, sargi Latviju no politiķiem, kas varētu nodarīt mums sāpes![1] Bet vecais Dāvids bija gudrāks. Taisnā sitieni ir svētība (to nozīmē frāze „eļļa uz galvas”). Tad jau mums arī godīgi politiķi, kas nepieciešamības gadījumā nebaidās pieņemt nepopulārus un sāpīgus lēmumus, nebūs tas sliktākais variants. Ak, Dievs, ja jau bez sitieniem mēs cauri netiekam, tad lai tie nāk no taisnā un nes svētību!

Un visbeidzot. „Bet manas acis raugās uz Tevi, Tu Kungs mans Dievs. Es paļaujos uz Tevi, neatstum manu dvēseli! Pasargi mani no slazdu valga, ko viņi man izlikuši, un no ļaundaru slazdu cilpām! Bezdievji lai krīt paši savos tīklos, bet es tiem paiešu garām!” (8. – 10. pants).

Kas mūsu gadījumā varētu būt šie ļaundari un bezdievji, kas izlikuši slazdu cilpas un tīklus? Starptautiskie aizdevēji? Sorosīti? Promaskavieši? Ultranacionāļi? Liberāļi? Lielkapitāļi? Treknuma solītāji? Pensiju griezēji? Lai nu paliek, negrasos minēt (patiesībā jau esmu visai apolitisks elements, tāpēc maniem minējumiem tāpat nebūtu lielākas vērtības kā runča ņaudienam). Bet viens ir skaidrs, mūsu mesija nenāks ne no šīs, nedz arī no tās partijas. Īsts un paliekošs risinājums Latvijai un visai pasaulei nāks tikai un vienīgi no augšas: „Manas acis raugās uz Tevi, Tu Kungs mans Dievs”.

 

 

---

[1] Lasi: mazināt mūsu komforta līmeni.

Dieva kalpi

Kāda ir pirmā asociācija, dzirdot frāzi „Dieva kalps”? Droši vien kā nu kuram. Man (un, iespējams, arī daudziem citiem) prātā nāk pavecāks vīrs garā melnā tērpā un ar Bībeli padusē.

Te nu gan jāuzmanās, jo pats Kungs Kristus aizrādīja, ka staigāšana garos svārkos un Bībeles pazīšana vēl nebūt nenozīmē kalpošanu Dievam: „Un, visiem ļaudīm dzirdot, Viņš sacīja Saviem mācekļiem: "Sargieties no rakstu mācītājiem, jo tie mīl apkārt staigāt garos svārkos un saņemt sveicienus tirgus laukumos un viņiem patīk ieņemt goda vietas sinagogās un viesībās. Viņi apēd atraitņu namus, aizbildinādamies ar savām garajām lūgšanām. Viņi dabūs daudz smagāku sodu!"” (Lk 20:45-47)

Lasot Bībeli tomēr atrodam visai daudz skaidru norādījumu uz to, KAS IR Dieva kalpi. Un to starpā... Ak, pārsteigums! – Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ļaudis!

„Tāpēc maksājiet arī savas nodevas: viņi, kas uz to raugās, ir Dieva kalpi.” (Rom 13:6).

Nez, vai viņi paši to zina?

Kalnā kāpēja atziņas

Rīta agrumā cēlos ar dzejnieka vārdiem prātā:

„Es kāpt gribu kalnā visaugstākā,

Ne spēka man pietrūks, ne bail man no kā...”[1]

Domāts – darīts. Uzkāpu arī. Bail nebija, bet jau puskalnā jutu, ka ar spēku vairs nav tik braši kā jaunībā; un nācās piebremzēt tempu.

Gaiziņkalns. Lai pārliecinātos, ka tas tiešām ir „kalns visaugstākais,” gribētos vērties apkārt un nopētīt to pārējo, zemāko pasauli. Tas, izrādās, nav iespējams – apšaubāma izskata skatu tornī kāpt ir aizliegts ar nāves draudiem, bet, stāvot uz zemes, skatienu gandrīz visā perimetrā aizsedz sakuplojušie koki un krūmi. Vienīgi tur, kur vasaras atvaļinājumu rāmi bauda slēpošanas trase, var kaut cik palūkoties tālumā.

Gaiziņkalna augstākais statuss tātad ir ticības jautājums. Ticīgie ir tie, kuri tic, ka tie, kuri ir mērījuši un pierakstījuši, nav kļūdījušies un nemānās. Ticīgie, nevarēdami to pārbaudīt kaut tikai ar acumēru[2], tic, tā sakot, uz vārda. Tiem, kas sevi sauc par neticīgiem, loģiski jāsaka, ka visi tie stāsti par Gaiziņkalna augstākumu ir blēņas, kamēr neredzēšu, neticēšu!

Atziņa: Tā nu ir, neticīgajiem Gaiziņkalnā kāpt tiešām nav vērts.

Dažviet Bībelē cilvēka attiecības ar Radītāju arī ir salīdzinātas ar kāpšanu kalnā[3]. Kā tad ir ar šo kalnu? Nu nav jau tā, ka nekā nevaram mērīt, piedzīvot, pārbaudīt un pārliecināties. Lai gan mūsu mērīšanas un pārbaudīšanas spējām ir robeža, aiz kuras vienīgais atbalsta punkts ir ticība, patiesībā Dievs mūs pat aicina uz pieredzi, ko daži dēvē par „eksperimentālo reliģiju,” piemēram, Psalmi 34:9 - „Baudiet un redziet, cik Tas Kungs ir labs.”

Atziņa: Nav vērts ticēt, nemēģinot kāpt.

„Tie, kas pieņem patiesības teoriju, ir jāpārliecina par praktiskas reliģijas nepieciešamību. [..] Visiem pašiem jāgūst dzīvi piedzīvojumi; Kristum jāmājo viņu sirdī, Viņa Garam jāvalda pār jūtām, jo pretējā gadījumā to ticības apliecībai nebūs vērtības, un viņu stāvoklis būs pat ļaunāks, nekā tad, ja tie patiesību nekad nebūtu dzirdējuši.” (E. Vaita, „Liecības draudzei”, 5. sējums, 619. lpp. (oriģ.))

Atziņa: Ir vērts kāpt un ticēt. Ir vērts ticēt un kāpt. Gan Gaiziņa, gan Dieva kalnā.

„Kas drīkst kāpt Tā Kunga kalnā, un kas stāvēs Viņa svētajā vietā? Kam nenoziedzīgas rokas un skaidra sirds, kam prāts nenesas uz nīcīgām lietām un kas ar viltu nezvērē. Tāds dabūs svētību no Tā Kunga un taisnību no Dieva, sava pestītāja.” (Psalmi 24:3-5)

---

[1] Vilis Plūdonis, „Atraitnes dēls”

[2] Jūs teiksiet, ka to taču var vienkārši pārbaudīt ar jebkuru GPS ierīci? Smalkākās no tām ir pat aprīkotas ar barometrisko altimetru! Tad es teikšu, lūk, ko: Gaiziņa aptuveno augstumu šie instrumenti gan parādīs, nu un tad? Lai pierādītu, ka Gaiziņš tiešām ir augstākais Latvijas punkts, jums būs jāveic mērījumi arī visos citos Latvijas punktos, lai pārliecinātos, ka tie ir zemāki par Gaiziņu. Un galu galā jums vienalga būs nepieciešama ticība, lai pieņemtu aparāta rādījumu par patiesu un realitātei atbilstošu.

[3] Te gan jāpiezīmē, ka Bībeles Dievs, atšķirībā no pagānu dievībām, pārsvarā ir ainots kā tāds, kas „nonāk lejā” pie cilvēkiem, nevis debesu augstumos gaida, lai cilvēki kāptu pie Viņa. Patiesībā Dieva nonākšana pie cilvēkiem Kristus Jēzus personā ir Bībeles centrālā vēsts. Tomēr nevajadzētu ignorēt arī tos Bībeles pantus, kas mūs aicina celties un iet, tiekties pretī Glābējam un kāpt Dieva kalnā. Tas ir vēl viens būtisks aspekts mūsu attiecībās ar Viņu.

Patikšana un izpatikšana

 

„Centies būt Dieva acīs krietns darbinieks, kam nav ko kaunēties un kas pareizi māca patiesības vārdu.” 2Tim 2:15

Vēlēšanās patikt un būt pieņemtam ir dabiska un cilvēciska. Un kāpēc gan ne? Jautājums tikai, kam un par kādu cenu!

Reinis Kaudzīte ir gudrojis šādi (un tam visumā var piekrist): „Ja tu gaidi par savu darbu spriedumu no citiem, tad neesi tai darbā vēl pilnīgs, bet tik māceklis.” Tomēr vienmēr ir Kāds, ar kura spriedumu ir veselīgi un prātīgi rēķināties.

Cenšoties izpatikt cilvēkiem, es vienmēr nonākšu strupceļā. Piemēram, runājot/rakstot pa prātam konservatīvajiem, es saņemšu liberāļu nepatiku, bet runājot/rakstot pa prātam liberāļiem, es pavisam droši izbaudīšu konservatīvo kritiku. Es to zinu ne tikai teorētiski, bet arī no personiskās pieredzes. Taisnība nav ne konservatīvajiem, ne liberāļiem. Arī man nav taisnība – taisnība/patiesība ir dievišķā prerogatīva. Tāpēc nevar būt gudrāks padoms par šo: „Centies būt Dieva acīs krietns darbinieks.” Ne liberāļu, ne konservatīvo, ne vairākuma, ne ekskluzīvu izredzēto acīs, bet Dieva acīs!

Kā dzīvot bez ienaidniekiem

Žurnālists intervēja simtgadīgu vīru.  Viņš vēlējās uzzināt no jubilāra ilga mūža noslēpumu.

- Ar ko jūs visvairāk lepojaties, - viņš jautāja.

- Ar to, ka man nav ienaidnieku. - atbildēja gaviļnieks.

- Oriģināla un iedvesmojoša atbilde! - uzslavēja reportieris.

- Jā. Es tos visus pārdzīvoju. - piebilda simtgadnieks.

 

Par tiesībām paklusēt

Amerikāņu sabiedriskā darbiniece un kādu laiku arī „Pirmā Lēdija” Eleanora Rūzvelta  ir ievērojusi un noformulējusi vārdos acīmredzamu faktu:

„Lieli prāti apspriež idejas. Vidēji prāti apspriež notikumus. Sīki prāti apspriež cilvēkus.” ("Great minds discuss ideas. Average minds discuss events. Small minds discuss people.)

Cik gan patīkami klusa kļūtu pasaule dienā, kad pēdējie izmantotu tiesības paklusēt!

Kā citur pasaulē

„Ko jūs gribat, mēs dzīvojam muļķu zemē” vai „Nekur citur pasaulē tā nenotiek!” – šādi un līdzīgi saukļi ik dienas daždažādos locījumos izdaiļo ziņas, sarunas un komentārus. Arī tad, ja ir runa par daudzās (varbūt pat visās) valstīs sastopamām negācijām, mums nospļauties, jo „tik slikti notiek tikai pie mums.” Vientiesība? Aprobežotība? Pašapmāns?

No vienas puses - saprotami, ja informāciju par dzīvi „visur citur pasaulē” esam smēlušies tikai un vienīgi no televīzijas reklāmām un Holivudas filmām. Kaut gan arī nē: pēdējās tomēr reizēm šo to pastāsta par zelta dzīvi, piemēram, Meksikā vai Ņujorkas Hārlemā. Būtu šie pasaules piesaucēji skolā cītīgāk mācījušies ģeogrāfiju vai maķenīt izglītojušies tepat internetā pieejamos resursos, gan zinātu, ka patiesībā citur pasaulē (pasaules lielum lielākajā daļā) par tādu dzīvi, kā Latvijas vidusmēra iedzīvotājam ir šodien, var tikai ilgoties un sapņot.

Kāda sirma kundze, kas pieredzējusi piespiedu 9 gadu ilgu ekskursiju uz Sibīriju: „Un vēl man gribas pateikt, ka pašlaik dzīve nav tik ļauna, cik cilvēki izbrēc. ... Mēs [represētie] patiešām zinām, kas ir šausmas, bads, nelaime. Tagad no tā visa nav ne miņas un lai ļaudis labāk pie darba iet čaklāk, nevis pa tukšo muti vārsta, visus nosodīdami.” (Latvijas Avīze, 25.03.2010.)

Tā gan...

Par rakstura rūdīšanu un pestīšanas dienu

Reiz, sen senos laikos, kad pasaule vēl bija jauna un es dedzīgi apguvu bezmaksas izglītību tehnikumā, kāduvakar mēs ar puišiem pārrunājām, ka nebūtu par nāvi piestrādāt pie savu raksturu rūdīšanas. Bet kā to darīt? Kāds bija iegaumējis vienkāršu un efektīvu principu: lai rūdītu raksturu, nedari to, ko tev ļoti gribas, bet piespiedies un dari to, ko tev negribas. Varbūt tam bija kāds sakars ar Kaudzīšu Reiņa izteikumu, „Ēd kumosu mazāk nekā gribas; strādā stundu vairāk nekā gribas, un redzi - tu dzīvosi ilgi virs zemes,” bet varbūt gudrība bija nākusi no citiem avotiem. Lai nu kā, tovakar mēs apņēmāmies jau rīt no rīta ķerties pie lietas.

Otrā rītā mēs, protams, atcerējāmies vakarvakara stingro apņemšanos un sākām prātot, kas ir tā lieta, ko mums šobrīd gribas (tātad – ko nedrīkst darīt), un kas ir tas, ko mums nu nepavisam negribas darīt (tātad – ko obligāti jādara). Interesanti, izrādījās, ka mums visiem ļoooti gribas celties, mazgāt muti un steigties uz mācībām, bet nu nepavisam negribas vēl kādu stundiņu-divas pagulēt. Nu, ko, apņemšanās paliek apņemšanās, nekas cits neatlika, kā saņemties, pārvilkt segu pār galvu un gulēt tālāk...

Vai jums arī ir pazīstama situācija, kad, „nu vēl tikai 5 minūtes...” vai arī, „rīt, parīt jā, bet tikai ne šodien”?

Spāņiem esot sakāmvārds: „Ja iesi pa ceļu, ko sauc „vēlāk,” nonāksi laukumā, ko sauc „nekad”.” Vispār tur ir liela, aiz auss liekama patiesība iekšā, kaut gan varbūt arī ar zināmiem izņēmumiem.

Vispār jau Bībele to domu arī pasaka skaidri un konkrēti: „Jo Viņš saka: labvēlīgā laikā Es tevi paklausīju un pestīšanas dienā Es tev palīdzēju. - Redzi, tagad ir vislabvēlīgākais laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena.” (2Kor 6:2) Tas izklausās nopietni, vai ne? Lai Dievs dod mums visiem gudrību nenokavēt šodienu!

Vai viss ir relatīvs?

Nu, viss varbūt tomēr nē. Bet daudz kas ir gan.

Piemēram, mūsu 21. gadsimta tehnoloģijas.

Nedēļas laikā divi uzskatāmi piemēri; viens no tiem diemžēl traģisks. Palasījos speciālistu komentārus dažādās interneta vietnēs poļu prezidenta lidmašīnas avārijas sakarā. Aviācija man ir tāla un sveša joma, un tagad es apzinos, cik naivi ir bijuši mani vispārinātie priekšstati par lidojamās tehnikas attīstību. Protams, salīdzinot ar, piemēram, Pirmā pasaules kara laika lidaparātiem, mūsdienu Aerobusi, Boeingi un TU ir gan manāmi attīstījušies, bet, patiesībā tie joprojām ir ārkārtīgi primitīvi un nedroši, salīdzinot kaut vai ar garknābi stārķi.

Izrādās, lidaparāta nosēdināšanai ir tik daudz noteikumu, nosacījumu, procedūru, palīgierīču, un risku! Un katra mazākā novirze var izraisīt traģēdiju.

Un nu tepat otrs piemērs – Īslandes vulkāna [ak, kā man patīk šis vārds – Eijafjallajekulla!] pelnu dēļ gaisakuģi jau kuru dienu rātni atpūšas uz zemes. Daži gan bezrūpīgi palidojušies pa putekļainajām debesīm, un skat, pagalam kā likts! Hm, izrādās, ir tik vienkārši paralizēt gan civilos, gan militāros gaisa spēkus, jo tie patiesībā joprojām ir ārkārtīgi primitīvi un no apstākļiem atkarīgi!

Varbūt šiem piemēriem vajadzētu likt mums pārvērtēt savu uzpūsto zinātnes un tehnikas progresa viszinības un visvarenības naivo iedomību? Visu cieņu sasniegumiem, tomēr tie nav jūra, bet tikai piliens tajā.

Mani dažkārt uzjautrina naivā prātuļošana par lielo sprādzienu un citām vispārzināmām blēņām, kurām daudzi ticībā pieķeras kā faktiem. Teorijas un hipotēzes laika gaitā nomaina cita citu (jā, arī astrofizikā!), un katra no tām savā jaunībā ir visgudrākā, vispareizākā un vispilnīgākā, līdz jauni pētījumi ļauj secināt, ka iztēlotā jūra ir bijis tikai piliens.

Tas svētdienas pārdomām:

„Meklējiet To Kungu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš ir tuvu! Bezdievis lai atstāj savu ceļu un ļaunprātis savas domas un lai atgriežas pie Tā Kunga, ka Tas par viņu apžēlojas, un pie mūsu Dieva, jo Viņš ir bagāts žēlastībā. "Jo Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav Mani ceļi," saka Tas Kungs. "Cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem un Manas domas pār jūsu domām. Jo, kā lietus un sniegs nāk no debesīm un turp neatgriežas, pirms tas nav veldzējis zemi, to apaugļojis un tērpis zaļumā, ka tā dod sēklu sējējam un maizi ēdējam, tāpat tas ir ar Manu vārdu, kas iziet no Manas mutes. Tas neatgriezīsies pie Manis tukšā, bet tam jāizdara tas, ko Es vēlos, un jāizpilda savs uzdevums, kādēļ Es to sūtīju." Jo ar prieku jūs iziesit un mierā jūs tiksit vadīti; kalni un pakalni jūsu priekšā gavilēs, un visi koki laukā priecīgi sveicinās. Ērkšķu vietā uzaugs cipreses, dadžu vietā mirtes. Un tas būs Tam Kungam par slavu un par mūžīgi paliekamu zīmi.” (Jesajas 55:6-13)

Vērtības mērs

Latvijā šodien karogi ar melno lenti – sēru diena. Un ne jau tikvien Latvijā, visā Eiropā un kas zina, kur vēl. Traģiski gājis boja poļu prezidents. Ak, jā, līdz ar viņu arī kundze un vēl kādi 90 mirstīgie, bet tas nu tā.

Pasaule sēro. Interesanti būtu uzzināt, cik ir tādu, kas patiesi skumst par Leha Kačinska pāragro nāvi, un cik % no visām melnajām lentām ir tikai etiķete, kas attiecas ne jau uz aizgājēja personību, bet uz viņa amatu. Bet arī etiķete ir saprotama, prezidents tomēr ir prezidents - nācijas simbols.

Izliekot pie mājas karogu ar melno lentu, tā vien velk uz pārdomām – cik sērotāju būs, kad manas šīszemes gaitas būs beigušās. Nu, galvenais jau patiesībā nav sērotāju skaits. Jautājums pēc būtības: vai pasaule ko zaudētu, ja manis te nebūtu? Vai cilvēcei kā pietrūktu, ja tevis vairs nebūtu? Tas ir viens no mēriem, ar ko varam mērīt savas dzīves vērtību. Nosacīti, protams. Jo ne vienmēr sēru un zaudējuma sajūtas intensitāte atspoguļo patieso cilvēka vērtību.

Vai kādu cilvēces vēsturē un liktenī var salīdzināt ar nācarieti Jēzu Kristu? Bet kāds bija laikabiedru vērtējums?

„Viņš, Tā Kunga kalps, uzauga neticīgā pūļa priekšā kā atvase un kā saknes atzarojums izkaltušā zemē. Viņam nebija nekāda izskata, nedz arī kāda skaistuma, lai mēs to ar labpatiku uzlūkotu; tur nebija arī nekā ārēji redzama, lai mēs viņā būtu atraduši ko patīkamu. Taisni otrādi, viņš bija nicināts, labāki ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās, tāds, kura priekšā aizklāja vaigu, tā nicināts, ka mēs viņu ne par ko neturējām.” (Jesajas 53:2-3)

Un tālāk lasām par Viņa patieso vērtību: „Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jesajas 53:4-5)

Tā kā apbrīnotāju un pakaļgājēju skaits dzīves laikā vai raudātāju skaits pie kapa visu neizsaka. Un tomēr, jautājums ir un paliek pārdomu vērts: „Vai pasaule ko zaudētu, ja manis nebūtu?”

Cīņa par svētdienu

24. martā Briselē, Eiropas Parlamentā notika svētdienas aizstāvībai veltīta konference. Kam interesē, šeit ir tuvākas ziņas.

Par dienu skaitīšanu

Dažkārt izrādās noderīgi pāršķirstīt vecas grāmatas. Šodien uzdūros interesantam rakstiņam 1994. gada „Dabas un vēstures kalendārā” (Rīga; Zinātne; 1993.) Esmu dzirdējis dažādu pārliecību kristiešu dažādus skaidrojumus par to, kura no nedēļas dienām būtu saucama par pirmo un kura par pēdējo (septīto). Bet te par šo jautājumu rakstījis cilvēks no malas, cilvēks no zinātnes pasaules.

Piedāvāju arī jums izlasīt Viktora Grāvīša rakstu „Ar kuru dienu sākas nedēļa?”. Pievienotās zemsvītras piezīmes – manas. (Tā kā Grāvīša kungs acīmredzot nav bijis speciālists gluži visos jautājumos, atļaušos dažas viņa izteiktās domas komentēt.)

*******

Viktors Grāvītis

AR KURU DIENU SĀKAS NEDĒĻA?

Daudzās zemēs jau ļoti sen par Saules gadu īsākus laika posmus dalīja mēnešos pēc Mēness griežiem. Mēnešus dažādas tautas centās dalīt „nedēļās,” citur pa 5, citur pa 10 dienām vai vēl citādi. Mazāzijā bija izveidojies arī Mēness mēneša dalījums pa Mēness ceturkšņiem četrās daļās – nedēļās, katrā iznāca vidēji pa septiņām dienām. Vēlāk atmeta šādu nedēļu pieskaņošanu Mēness fāzēm un sāka skaitīt nepārtrauktu vienādu septiņu dienu nedēļu virkni. Tā novirzās no Mēness mēneša. Šādas nedēļas septīto dienu senie haldeji, kuru vidū bija labi astronomi, sauca par „šapattu.” Jūdi pēc atgriešanās dzimtenē no gūsta Haldejā (Jaunbabilonijā) sāka saukt iepriekšminēto dienu par „šabbat” un to svinēt.[1] Tas bija persiešu ķēniņa un Haldejas iekarotāja Kīra laikā, ap 535. gadu pirms Kristus. Dienu skaitīšana pa šādām nedēļām ar septīto dienu kā Sabata svētkiem turpinājās Vecās Derības laikā. Tā izplatījās visai plaši, līdz pat Romai. Šāda nedēļas dienu skaitīšana pa 7 nekad netika sajaukta. Par to Romiešu filozofs Seneka pirmajā gadsimtā pirms Kristus rakstīja: „Šim tikumam piemīt tāds spēks, ka tas jau izplatījies visā zemē; jūdi, būdami uzvarēti, dod likumu uzvarētājiem.”

Atcerēsimies, ka nedēļu skaitījums un septiņu dienu numerācija tika turpināta gadsimtiem ilgi un nav mainījusies līdz pat mūsdienām.

Katras nedēļas izsenis rēķinātā septītā diena jau kopš haldeju laikiem vienmēr ir bijusi senās nedēļas pēdējā diena. Tā atbilst īstajam senajam sabatam un tagad sauktajai sestdienai un to joprojām svin jūdu ticīgie un septītās dienas adventisti.[2]

Kristieši, Jaunās Derības ideju iedvesmoti, pārcēla svinamo dienu no senās nedēļas septītās dienas uz pirmo, jo tā bija Kunga Jēzus Kristus augšāmcelšanās diena. Romas impērijas ķeizars Konstantīns Lielais ļoti atbalstīja kristiešus un 321. gadā noteica šo pirmo nedēļas dienu par oficiālu svētdienu un vispārēju svētku dienu, pie tam šī diena joprojām palika kā nedēļas sākuma diena. To pieņēma visi kristieši[3], to pārņēma daudzas valstis, pie tās joprojām pieturas gan katoļi, gan pareizticīgie, gan luterāņi un citi.

Arī visos latviešu kalendāros līdz 1940. gadam un vēl līdz 1944. gadam nedēļa sākās ar svētdienu kā pirmo nedēļas dienu.

Pie mums un pasaulē svinētā svētdiena ir no senlaikiem mantotās nedēļas pirmā diena un tā seko tūlīt pēc katras iepriekšējās nedēļas septītās dienas.

Ir grūti pateikt, kādēļ latvieši un daļēji arī krievi sauc seno otro nedēļas dienu par pirmdienu, trešo par otrdienu utt. Nav izslēgts, ka latvieši bija pieraduši pie saviem trejdeviņu dienu Mēness mēneša dienu nosaukumiem. Vēl P. Einhorns 17. gs. un G. F. Stenders 18. gs. vēstī par latviešu laika dalījumu pēc Mēness mēnešiem. Bet būtiskāks iemesls varēja būt sarežģītā sakarība starp Vecās un Jaunās Derības laikposmu nedēļas svētku dienas secību. Misionāriem bija grūti paskaidrot kristīgo svētku kalendāra iedalījumu, un latviešu jaunkristītajiem bija grūti to iegaumēt. Rietumeiropas tautu valodās Romas impērijas laikā bija ieviesušies nedēļas dienu nosaukumi nevis pēc skaitļiem, bet pēc planētu vārdiem. Tādēļ tur līdzīgi pārpratumi neradās.

Padomju Savienības kalendāros savā laikā tika ievesta nedēļa ar pavisam atšķirīgu nedēļas dienu skaitu. Pēc tam tur atgriezās pie septiņu dienu nedēļas, bet svētdienu sāka uzrādīt kā nedēļas pēdējo dienu. Tāpat bija arī Latvijā padomju laikā.

Tagad pasaulē valda demokrātija. Vieni kalendāru sastādītāji seko Eiropas gadsimtu tradīcijai un pieskaita svētdienu sekojošai nedēļai kā tās pirmo dienu, reizē paturot no haldeju laikiem saglabāto klasisko un nepārtraukto septiņu nedēļas dienu numerāciju. Tā iekārtots arī vairums baznīcu kalendāru. Citi sastādītāji dažādās valstīs pēc savas izvēles atmet no haldeju laikiem mantoto septiņu dienu nedēļu skaitījuma nepārtrauktību un seko Padomju Savienības tradīcijai, pārdēvē pirmo nedēļas dienu – svētdienu – par septīto un pārceļ to uz iepriekšējās nedēļas beigām.

---

[1] Te nu autora minējums nesaskan ar vēstures liecībām. Tiesa, kaldeji (krievu valodas ietekmē autors tos dēvē par haldejiem) apzīmējuši nedēļas septīto dienu līdzīgi jūdiem, tomēr šis apzīmējums, tāpat kā norāde uz septiņu dienu nedēļu, ir atrodams arī jūdu pirmstrimdas laika literatūrā.

[2] Tās gan ir lielākās, bet ne vienīgās grupas, kas joprojām svin seno sabatu.

[3] Vēsture gan liecina, ka ne gluži visi. Saskaņā ar Dr. Phil. Reinderu Bruinsmu, „Austrumu baznīca sabatam parasti turpināja piešķirt lielāku nozīmi nekā Rietumu baznīca. Grieķu ortodoksālā (pareizticīgo) baznīca sabatu nepadarīja par gavēņa dienu. Austrumos līdz pat septiņpadsmitajam gadsimtam varam atrast īpašu godbijību pret septīto dienu, kaut gan ap to laiku svētdiena jau vairākus gadsimtus bija bijusi regulāra pielūgsmes diena. Armēnijas baznīcā vairākus gadsimtus sabats un svētdiena līdztekus tika uzskatīti par svētām dienām. Lielbritānijā ķeltu baznīca neatlaidīgi svinēja septītās dienas sabatu. Tomēr pagānisko sakšu ieceļotāju un Romas baznīcas ietekmē Ziemeļumbrijas karaliste 664. gadā Vitbijas koncilā atteicās no ķeltu baznīcas ticības. Skotiju un lielu daļu Britānijas evaņģelizēja Kolumbs (īru mācītājs, 521. -597. g.) un viņa sekotāji. Ir zināms, ka tie svētu turējuši sestdienu (nedēļas septīto dienu), nevis svētdienu (nedēļas pirmo dienu). Tik tiešām, Skotijā septītās dienas sabatu izsakņot ir bijis sevišķi grūti. 1069. gadā, kad Anglijas Margarita apprecējās ar Skotijas Malkolmu, viņa atzīmēja, ka viena no skotu “īpatnībām” esot bijusi tā, ka “tie strādā svētdienā, bet sestdienu ievēro kā sabatu”. Margaritas uzstājības ietekmē svētdienas ievērošana, kas Anglijā jau dominēja, tagad lielākā mērā tika uzspiesta arī Skotijā. Neskatoties uz to, reformācijas priekšvakarā daudzās apdzīvotās vietās Ziemeļskotijas kalnienē un salās ļaudis turpināja svinēt septīto dienu. Ir arī ziņas, ka septītās dienas sabatu esot saglabājusi kāda neliela kristiešu grupa Indijā. Francūzis Delons, kas 1673. gadā bija apceļojis Indiju, stāsta par sastapšanos ar sabatu ievērojošiem kristiešiem. Citi avoti liecina, ka Ēģiptē sabats savu īpašās dienas statusu ir saglabājis (līdztekus svētdienai) apmēram līdz 500. gadam. Savukārt Etiopijā septītās dienas sabatu kristieši esot ievērojuši līdz trīspadsmitajam gadsimtam. Ap to laiku spēcīga Ēģiptes ietekme ir likusi sabatam izzust līdz piecpadsmitajam gadsimtam, kad sākās kustība par tā atjaunošanu un no jauna izcēla septīto dienu. Kopš tā laika sabatam šeit ir saglabājusies tā īpašā nozīme. Pat mūsdienās koptu baznīcā Etiopijas ziemeļu provincēs ir atrodamas agrākās sabata svinēšanas iezīmes.

Homeopātija: par un pret

Atceros, bērnībā vecāki mani reiz veda uz Talsiem pie homeopāta. Kas tur bija par kaiti un vai viņa zālītes ko līdzēja, tas gan ir pagaisis no atmiņas, bet to gan atceros, ka šis Paeglīša kungs bija dedzīgs un Dievam nodevies kristietis. Vēlāk dzirdēju, ka viņš ar savām zināšanām ir palīdzējis daudziem.

Tāpēc, kad pirmo reizi sastapos ar kristiešu negatīvu attieksmi pret homeopātiju, biju no tiesas pārsteigts. Jautāju par negatīvās nostājas argumentāciju, un saņēmu arī ieejošu skaidrojumu.

Kopš tā laika biju neziņā – kā tad tur īsti ir ar to homeopātiju. No vienas puses, mana pieredze ar Paeglīša kungu Talsos, no otras puses, it kā visai nopietnie argumenti pret homeopātiju.

Šodien esmu pateicīgs Dievam, ka beidzot šī dilemma man ir atrisināta.

Iesaku visiem, kam šī tēma šķiet saistoša, noklausīties Latvijas Kristīgā radio raidījumu arhīvā „Atklāto diskusiju.” Tur ir divi raidījumi par homeopātiju – 12. februāra un 19. februāra. Ja ir maz laika un abus nesanāk klausīties, tad noklausieties noteikti 19. februāra raidījuma ierakstu!

LKR raidījumu arhīvs ir šeit: http://www.lkr.lv/lat/arhivs/?doc=335

Lasāmviela tiem, kas vēlas vairāk

Šī gada sākumā klajā nācis Žaka Dukāna slavenās grāmatas “Daniēla noslēpumi” latviešu tulkojums. Ciktāl man zināms, tas ir pamatīgākais latviešu valodā pieejamais Daniēla grāmatas komentārs, kas izgaismo gan tās vēsturisko un kulturālo fonu, gan teoloģiskos un vispārcilvēciskos aspektus. Jāpiezīmē gan, ka šī grāmata nav gluži no sērijas “vienkārši par būtisko.” Par būtisko gan tā ir, bet ne tik vienkārši :)))

Lūk, ieskatam neliels fragments no šīs grāmatas 5. nodaļas. Ja kāds, to izlasījis, ir ieinteresēts un vēlas iegādāties grāmatu, rakstiet uz e-pastu pasts.bibele@inbox.lv

Un tā, fragments no 5. nodaļas:

5. nodaļa

Roka, kas kustas

No Nebukadnēcara pazemīgās lūgšanas mēs pārceļamies uz Belsacara dižmanīgo lielīšanos. Kontrasts ir uzkrītošs: Nebukadnēcars ir vientuļš, tikko piecēlies no sava piemeklējuma pīšļiem, kamēr Belsacars sēž uz troņa savu tūkstoš dižciltīgo ieskauts un dzer ar tiem vīnu (Daniēla 5:1, 2). Abi pagānu ķēniņi noraida pravietojumu, kas paredz Babilonas galu. Viņi abi arī tiek brīdināti ar atsevišķu pravietojumu, kas pēc tam piepildās kā Dieva spriedums. Tomēr viņu likteņi atšķiras. Šķiet, ka Belsacars apzināti ir izvēlējies Nebukadnēcaram pretēju kursu. Belsacars bija labi pazīstams ar vareno monarhu, kas, saskaņā ar Babilonas hronikām, bija miris cienījamā 104 gadu vecumā 562. gadā pirms Kristus. Tajā laikā Belsacaram bija jau 26 gadi un viņš komandēja Babilonijas armiju.[1] Mūsu stāsts norisinās vakarā pirms Babilona krita Kīra rokās, tātad 539. gadā p.m.ē. un tikai apmēram 20 gadus pēc Nebukadnēcara nāves. Turklāt Belsacars pa mātes līniju ir Nebukadnēcara mazdēls, uz šo faktu mūsu nodaļā norādīts septiņas reizes (2., 11., 13., 18. un 22. pantā). Viņš nevar būt aizmirsis savas ģimenes vēsturi.

I. Ķēniņa tosts

Faktiski nodaļas sākums norāda tieši uz to, ka Belsacars atceras savu mantojumu. Viņš pavēl kalpiem atnest traukus, ko Nebukadnēcars bija paņēmis no Jeruzalemes tempļa. Bet kāpēc tieši šos traukus? Tāpēc, ka viņa nodoms ir pārveidot vēsturi. Viņš piemin Babilonas uzvaru pār Jeruzalemi, babiloniešu dieva uzvaru pār Israēla Dievu: „Viesi dzēra vīnu un daudzināja slavas dziesmās savus zelta un sudraba, vara un dzelzs, koka un akmens dievekļus” (4. pants). Šie ir tie paši metāli, kas Nebukadnēcara sapņa tēlā, un nosaukti tādā pat secībā. Ķēniņa tosts parodē viņa vectēva sapni. Otrajā nodaļā metāli aino zemes valstis, kas lemtas iznīcībai. Tagad ķēniņš tos apjūsmo un dievina. Ar šo žestu ķēniņš tīši un publiski atsakās no saistības ar savu vectēvu. Bet šī Belsacara šova patiesais autors ir Nabonids (Nabonaids). Viņš bija viens no pēdējiem babiloniešu priesteriem, kas visu savu dzīvi pūlējās atjaunot Nebukadnēcara pārtrauktos senos babiloniešu kulta rituālus un svētās vietas. Viņš bija arī Belsacara tēvs. Mūsu stāsta laikā Nabonids joprojām ir dzīvs un, iespējams, viņam ir liela ietekme uz norisēm valstī. Saskaņā ar babiloniešu rakstiem[2], Nabonids, apmēram 553. gadā pirms mūsu ēras iecēlis savu dēlu par Babilonas reģentu, pats mitinās Temā (rietumos no Babilonas).

Piektās nodaļas ievadā mēs redzam, ka Belsacars ir sarīkojis „saviem tūkstoš dižciltīgajiem lieliskas dzīres” (1. pants), dzīres, kas viņam kļūs par pēdējām. Tomēr Belsacars nevēršas tikai pret savu vectēvu. Aiz Nebukadnēcara personas ir Dievs, Israēla Dievs, kuru viņš izaicina. Belsacaru šis Dievs uztrauc un viņš to nespēj paciest. Juzdamies Viņa apdraudēts, valdnieks cenšas iznīdēt mokošo patiesību, „pazemojot to, kas viņu biedē.”[3] Viņš to nedara tāpēc, ka viņu uz to mudinātu pārliecība, bet sava vājuma un nedrošības sajūtas dēļ. Kā jau visos reliģiskajos noziegumos, arī šajā gadījumā viņš tiecas iznīcināt to, par ko baidās, ka tā varētu izrādīties patiesība. Šāda rīcība cer apgānīt svētumu, lai pierādītu, ka tas nemaz nav bijis svēts. Debesu Dieva kulta priekšmetu apgānīšana ir veids, gan kā Dievu ignorēt, gan arī kā Viņu izaicināt. Visbiežāk Dievs šādus izaicinājumus ir uzņēmis klusējot. Dažkārt viņa klusēšana gandrīz šķiet kā attaisnojums mocībām un spīdzināšanām, ar ko tik bagāta vēsture. Tomēr mūsu stāstā Dievs ķēniņa izaicinājumu pieņem.

II. Grafiti uz sienas

Piepeši pie sienas iepretī kroņlukturim parādās roka! Roka pati no sevis kustas, viesu acu priekšā uz pils baltās sienas (5. pants) rakstot vārdus. Šādas precīzas detaļas teksts piemin ar nolūku. Parādība nepaliek nepamanīta. Ķēniņa seja nobāl tikpat balta, kā siena. Aina kļūst groteska. Ķēniņa cēlais siluets pēkšņi sagumst un kļūst par bailēs drebošu kaulu kaudzi: „Tad ķēniņa seja kļuva bāla, baiļu pilnas domas pārņēma viņu, viņam galīgi zuda spēki, un viņa ceļi ļodzījās” (6. pants). Tas, kam pēc ieceres vajadzēja kļūt par vēstures pagrieziena punktu, kļūst par traģikomēdiju. Bezpalīdzībā ķēniņš smilkst pēc saviem astrologiem un pareģiem. Savu darbu paveikusi, roka izgaist. Uz sienas paliek tās rakstītie vārdi. Ķēniņš blenž uz tiem. Nelaimīgā kārtā neviens šo rakstu nesaprot. Arī astrologi klusē kā ūdeni mutē ieņēmuši, arī viņi nesaprot. Nu Belsacars nobīstas vēl vairāk (9. pants). Atceroties vectēva Nebukadnēcara piedzīvoto, viņš sajūt šīs situācijas déjà vu raksturu. Vienīgi Daniēls toreiz spēja izskaidrot sapni. Vai tā varētu būt tā paša Dieva manifestācija?

III. Ķēniņienes aizrādījums

Tad iesaistās ķēniņiene. Senajā Tuvo Austrumu kultūrā pieeja ķēniņam bija tikai nedaudzu privilēģija. Neviens neuzdrīkstējās tuvoties ķēniņam bez oficiāla uzaicinājuma, pat ne ķēniņa laulātā draudzene (skat. Esteres 4:11, 16). Šajā gadījumā, ņemot vērā mūsu zināšanas par Nebukadnēcara laikmetu, tā nevarēja būt ķēniņa sieva [latviešu Bībelē lasāmā frāze „ķēniņa māte” oriģinālajā tekstā un citos Bībeles tulkojumos nav atrodama]. Tā nevarēja būt arī Belsacara māte, Nabonida sieva, jo pēdējais tolaik mita tālajā Temā. Nabonida māte bija mirusi devītajā viņa valdīšanas gadā (547. gadā p.m.ē).[4] Tā nevarēja būt neviena cita, kā paša Nebukadnēcara sieva, kuru Herodots sauc par slaveno Nitokrisu. Kā sava nelaiķa vīra pārstāve, ķēniņiene māte baudīja vispārēju cieņu. Viņai bija pat brīva ieeja ķēniņa pilī. Bībele norāda uz ķēniņienes-mātes svarīgumu un tās nozīmīgo lomu politikā (1. Ķēniņu 15:13; 2. Ķēniņu 11:1-3; 24:12; Jeremijas 13:18).

Ieraugot viņu, Belsacars ir spiests atcerēties to, ko tik ļoti bija pūlējies aizmirst. Trīs reizes ar vienu un to pašu frāzi viņa mudina valdnieku atcerēties: „Tava tēva valdīšanas laikā (..) tavs tēvs, ķēniņš Nebukadnēcars, (..) tavs tēvs, ak, ķēniņ!” (Daniēla 5:11). Dziļi aizskarot ķēniņa apspiestās atmiņas, viņa velk ārā to, kas Belsacaru uztrauca un vajāja visvairāk, liekot viņam atkal saskarties ar patiesību par Nebukadnēcara dzīves pārmaiņu, par viņa Dievu un par Daniēlu (11. pants).

IV. Belsacars konsultējas ar Beltsacaru

Ķēniņienes iespiestam stūrī, Belsacaram neatliek nekas cits, kā uzaicināt sirmo ebreju pravieti. Viņš būtu varējis to darīt jau agrāk. Daniēls ir joprojām dzīvs, un viņa reputācija nav izgaisusi, īpaši vēl tāpēc, ka viņš nes tādu pašu vārdu, kā ķēniņš. Ja ķēniņš līdz šim nav konsultējies ar Daniēlu, tad tas ir tikai tāpēc, ka viņš no tā labprātāk izvairītos. Belsacars baidās tikties ar Beltsacaru. Interesanti, ka ķēniņš nevēlas saukt viņu vārdā. Ignorējot pravieša babiloniešu vārdu, viņš to uzrunā tā ebreju vārdā. Belsacars izliekas nepazīstam savu vārdabrāli. Mulsinošā situācija vairo viņa liekulību. Bet ja Belsacars šķiet aizmirsis Daniēlu un sava vectēva reliģisko pieredzi, viņš tomēr cenšas atgādināt pravieša izcelsmi: „Vai tu esi Daniēls, viens no tiem jūdiem, kurus ķēniņš, mans tēvs, ir atvedis šurp trimdā?” (13. pants). Viņa jautājums atsauc atmiņā 1. nodaļas formulējumu un tiecas atgādināt Daniēlam un visiem citiem babiloniešu dievu pārākumu pār Israēla Dievu. Pārfrāzējot ķēniņienes mātes vārdus (14. pants), viņš izvairās lietot īpašības vārdu „svēts,” ar ko viņa raksturoja Daniēla Dievu. Belsacars manipulē ar faktiem, kaut ko izlaižot un kaut ko citu īpaši izceļot, kā tas viņam ir izdevīgāk. Viņš mēģina uzpirkt Daniēlu, piedāvājot tam zelta ķēdi un augstu stāvokli (16. pants). Būtībā viņš aicina Daniēlu sagrozīt dievišķo pravietojumu un sacīt to, ko ķēniņš vēlas dzirdēt. Viņš arī cenšas iegūt tā Dieva žēlastību, kuru viņš, kā šķiet, ir sadusmojis.

V. Pravieša aizrādījums

Daniēla atbilde ir skarba. Tā kā mēs esam pieraduši pie Daniēla takta un cieņas, šī viņa atbilde mūs pārsteidz: „Paturi savas dāvanas un dod savu atalgojumu citam” (17. pants). Daniēls redz ķēniņam cauri un vēlas saglabāt savu personīgo un runas brīvību. Bet Daniēla dusmas nav tikai šī pēdējā notikuma izraisītas. Belsacara netaisnība ir daudz dziļāka par šo klajo piekukuļošanas mēģinājumu. „Un tu, viņa dēls, Belsacar, neiedvesi sev pazemību savā sirdī, kaut gan tu visu to zināji” (22. pants). Mēs tagad saprotam Belsacaru, viņa mēģinājumu apglabāt pagātni un kopā ar to Israēla Dievu. Sirds dziļumos viņš zina un vienmēr ir zinājis patiesību. Un tāpēc, ka tā viņu satrauc, viņš tiecas to iznīdēt, to aizmirst. Viņš apzinās, ka Israēla Dievs ir patiesais Dievs, un tā ir šī apziņa, ko viņš ar savu aizmāršību cenšas slāpēt.

Bet Belsacars nav aizmirsis – viņš apzināti un atklāti pretojas Dievam, kuram viņš tic: „Tu drīzāk esi sacēlies pret debesu Kungu” (23. pants). Tiešām, ķēniņš ir daudz labāk pazīstams ar ebreju Dievu, nekā vēlas to atzīt – uz to norāda Daniēla runas noslēgums: „Bet tu negodāji Dievu, kurš tur savā rokā tavu elpu un tavus ceļus” (23. pants, burtisks tulkojums). „Roka” un „elpa” asociatīvi norāda uz pirmā cilvēka radīšanu, kad Dievs viņu veidoja ar savu roku (Psalmi 119:73; Jesajas 41:20) un iepūta viņa nāsīs dzīvības elpu (1. Mozus 2:7). Tas pieder bībeliskajai radīšanas valodai: „Kas gan no visiem tiem to nezinātu un neatzītu, ka Tā Kunga roka it visu pasauli ir darījusi, ka Viņa rokās ir visu dzīvo dvēseles un visu cilvēku miesu gars [elpa – NIV]!” (Ījaba 12:9, 10; skat. arī Ījaba 34:14, 15; Psalmi 104:28-30). Belsacars, kurš „visu to zina” (Daniēla 5:22), atmet Radītāju un Viņa vietā izvēlas metāla un akmens elkus, kuri neko nezina (23. pants). Pirmā rīcība izraisa otro. Kurš atmet Dievu Radītāju, tas galu galā kritīs atpakaļ pie paša rokām un pēc savas līdzības darinātiem elkiem. Šādi indivīdi kļūst paši sev par dieviem.

Daniēls kā pravietis ņem virsroku pār Daniēlu kā gudro. Tā vietā, lai ātri atšifrētu uzrakstu, viņš atļaujas novirzīties no tēmas garā apsūdzības runā. Uzraksta parādīšanās iemesls viņam interesē vairāk par pašu uzrakstu. Ķēniņa glābšana ir svarīgāka par noslēpumainās vēsts atšifrējumu.

VI. Uzraksta atšifrējums

Noslēpuma atrisinājums meklējams Belsacara grēkā. „Roka,” kas parādījās pie sienas, ir tā pati, kas tur dzīvību: „Bet tam Dievam, kura rokā stāv tava dzīvības dvesma un visi tavi ceļi un likteņi, tu nedevi godu. Tāpēc Viņš sūtīja šo roku līdz ar tās darināto uzrakstu” (23., 24. pants). Ķēniņam ir divi iemesli baidīties: pirmkārt, pati roka, kas raksta uz sienas. Otrkārt, tas, ka šī roka reprezentē Dievu, kuru viņš ir ignorējis un izsmējis. Tas, ko Belsacars uztver kā draudus, nav nekas cits, kā viņa paša grēka rezultāts. Pirmā mācība, ko varam gūt no noslēpumainās rokas, ir tā, ka katrs noziegums sagādā pats sev sodu. Bet roka pēc sevis atstāja uzrakstu. Kad Bībelē Dieva roka kaut ko raksta, tas parasti ir tiesas jeb sprieduma kontekstā. Dieva grāmatas, tāpat kā baušļi, ko Dieva pirksts iegravēja akmens plāksnēs (Daniēla 7:10; 2. Mozus 31:18; 34:1; 5. Mozus 10:5; Atklāsmes 3:5; 21:27), veido daļu no tiesas jeb sprieduma.[5] Pazīstot bībelisko patiesību, Belsacars jūt, ka uzraksts vēsta viņam kādu spriedumu. Tā nav tikai Radītāja, bet arī tiesneša roka. Radītājs ir tiesnesis. Vienīgi Viņš, kurš ir veidojis dvēseles dziļumus, kurš spēj ieskatīties visapslēptākajās domās, vienīgi Viņš ir cilvēka tiesnesis. Tagad mēs saprotam bībelisko saikni starp tiesu un radīšanu: „Kungs, Tu izproti mani visos sīkumos un mani pazīsti. Tu zini - vai es sēdu vai ceļos - Tev ir skaidras manas domas jau no tālienes (..) Jo Tu radīji manas īkstis, Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās. (..) Manas būtnes veidojums Tev nebija apslēpts (..) Pārbaudi mani, ak, Dievs, un izzini manu sirdi; izmeklē mani un izdibini skaidri manas domas” (Psalmi 139:1-23; skat. arī Atklāsmes 14:7).

Raksts uz sienas Belsacaram liek drebēt. Viņš zina, ka tā ir vēsts no Radītāja, no dievišķā tiesneša. Kaut kā ir jāizdibina tās nozīme. Bet tas nav viegls uzdevums. Vispirms grūtības sagādā tas, ka aramiešu teksts neizmanto patskaņus; tas attiecas uz daudziem senajiem uzrakstiem. Lai šādu tekstu lasītu, cilvēkam jau jābūt pazīstamam ar tā nozīmi. „Kas šo rakstu var lasīt un man izskaidrot ...” (Daniēla 5:7). Pastāv iespēja, ka vārdi varēja būt arī bez atstarpēm, un tas atšifrēšanu padara vēl sarežģītāku. Lai stādītos priekšā, cik grūts šis uzdevums bija, mēģiniet izlasīt šādu tekstu bez patskaņiem un bez atstarpēm starp vārdiem: NMBRDNMBRDVGDNDDVDD.

Mēs gluži labi varam saprast kaldeju neveiksmi. Vienīgi paša šī teksta autora dota atklāsme varēja ļaut to izlasīt, un kur nu vēl saprast. Jebkurā gadījumā, pat ar patskaņiem, šie vārdi bija bez jēgas. „MENE, MENE, TEKEL, UPHARSIN.” Pirmajā izskaidrojuma līmenī mums ir darīšana ar svara mērvienībām. Mene (mina, ~600 gr.), Tekel (šekelis, seķelis ~10 gr.), Upharsin (pus mina, ~300 gr.). Tā bija vēsts, ko varēja izkliegt katrs ielu pārdevējs, lai informētu savu klientūru par pieejamām dažādām svara mērvienībām. Belsacars saņem mājienu: tirgošanās ir beigusies. Belsacars bija visai labi pazīstams ar šādu veikalniecisko žargonu. Vēsture ziņo, ka Jaunbabilonijas ķēniņi nodarbojās ne tikai ar administratīvajām lietām, bet veica arī komerciālus darījumus.[6] Babilonijā pirkšana un pārdošana bija nacionālā izklaide. Belsacars bija ne tikai Babilonas ķēniņš; viņš bija arī ievērojams vilnas tirgonis. Ņemot vērā viņa saistību ar komerciju, viņam vajadzēja saprast, ko šis uzraksts uz sienas varētu nozīmēt. Daniēls izsakās vēl skaidrāk, norādot uz katra vārda etimoloģiju, atbilstoši bībeliskajai interpretācijas metodei.[7] Mene ir atvasinājums no saknes, kas nozīmē „skaitīt,” „noteikt.” Šī sakne parādās arī 1. nodaļā saistībā ar dienas uztura devu, ko ķēniņš „noteica” (5. pants). Citviet Bībelē šis vārds lietots vienīgi saistībā ar Radītāju, kurš kontrolē un nosaka vēstures gaitu. Vārda Mene sakne apzīmē arī babiloniešu likteņa dievu, „Meni” (Jesajas 65:11, 12). Arābu valoda atvasinājumu manye saprot kā „nolemtību” vai „likteni.” Dievišķā vēsts pielīdzina Belsacaru „nolemtam” jeb bankrotējušam tirgotājam, kura tirdzniecība ir izbeigta. Ķēniņa liktenis viņu jau gaida (Daniēla 5:26).

Tekel ir atvasinājums no saknes, kas nozīmē „svērt.” Tas ir vēl viens komercijas pasaulei piederošs tēls. Belsacars kā kāda prece tiek „svērts svaru kausā” un „atrasts par vieglu” (burtiski – „atrasts bez,” „atrasts iztrūkstošs”)(27. pants). Citiem vārdiem, viņš ir viltojums. Svari un svēršana šeit norāda uz juridisku kontekstu. Bībelē un senajā Tuvo Austrumu kultūrā kopumā, tā ir arī Dieva tiesas terminoloģija.[8] „Jo Tas Kungs ir Dievs, visu zinātājs, Viņš sver darbus” (1. Samuēla 2:3). „Lai Dievs mani nosver taisnīgā svaru kausā” (Ījaba 31:6). Belsacars skaidri apzinās, ka šie vēsts vārdi ietver tiesu un sodu.

Upharsin ir atvasinājums no saknes, kas nozīmē „sadalīt,” sašķelt,” „salauzt,” „sasist druskās.” Bībelē šis vārds bieži lietots vardarbības kontekstā. „Jūs salauzīsit [prs] arī viņas kaulus, sadalīsit viņu gabalos” (Mihas 3:3). Ebreju valodā baltastes ērglis ir peres (5. Mozus 14:13), jo tas saplosa (prs) savu upuri. Dievišķā vēsts Belsacaru pielīdzina tirgonim, kas krīt par upuri svešiniekiem un tiek saplosīts gabalos. Uz to, ka uzbrucēji ir vairāki (mēdieši (jeb mīdieši) un persieši), netieši norāda arī vārda upharsin daudzskaitļa forma; uzrakstā tas ir vienīgais vārds daudzskaitlī. Jau pats vārda prs skanējums dod mājienu uz persiešiem. Belsacars tagad zina, ka viņa valstij ir pienācis gals. Katrs vārds uz to norāda. Mene (skaitīts) ir tirdzniecības beigas; Tekel (svērts) ietver trūkumu, prombūtni, deģenerāciju; un Upharsin (un dalīts) norāda uz sadalīšanu, sabrukumu.

Bet pāri par pašiem vārdiem, fatālus beigu zvanus var saklausīt arī to ritmā. Uzraksts sastāv no četriem vārdiem, jo vārds Mene ir ar nolūku atkārtots. Un katram vārdam Daniēls pievieno no četriem vārdiem sastāvošu izskaidrojumu aramiešu valodā.

Uzraksta teksts: četri vārdi.

Mene izskaidrojums: četri vārdi.

Tekel izskaidrojums: četri vārdi.

Upharsin izskaidrojums: četri vārdi.[9]

Skaitlim četri Daniēla grāmatā ir ievērojama loma. Nebukadnēcara sapņa tēls sastāvēja no četriem metāliem, ainojot četras lielvalstis, kas sekos cita citai līdz pat galam. Tās pašas četras valstis parādīsies atkal 7. nodaļā, šoreiz četru zvēru veidā. Arī ārpus Bībeles literatūrā ir atrodams šis četru daļu cikls. Senie Persijas un Babilonas[10] pravietojumi bieži runā par četru valstu ciklu, ne obligāti ar to domājot četras valstis no Daniēla grāmatas. Piektās valsts šeit nav. Zemes valstis nepārsniedz skaitli četri. Skaitlis četri ir gala, beigu zīme. Tas attiecas arī uz Belsacaru. Nebukadnēcaram sekoja četri ķēniņi: Amel-Marduks (562-560)[11], Neriglisars (560-556)[12], Labaši-Marduks (556), un visbeidzot Nabonids (556-539) ar Belsacaru kā reģentu jeb pavaldoni. Vairāk neviena ķēniņa nebūs. Belsacars saprot, ka viņš ir pēdējais Jaunbabilonijas monarhs.

---

[1] Birch, Records of the Past, 7. sēj., 159. lpp.

[2] Pritchard, Ancient Near Eastern Texts, 313. lpp.

[3] Lacocque, The Book of Daniel, 94. lpp.

[4] Pritchard, 306., 560., 561. lpp.

[5] Arī Jaunajā Derībā Jēzus raksta putekļos spriedumu pret laulības pārkāpējas apsūdzētājiem (Jāņa 8:6).

[6] Skat. Theophilus G. Pinches, The Old Testament: In the Light of the Historical Records and Legends of Assyria and Babylonia (London: 1903), 430.-451. lpp.

[7] Skat. Mihas 1; Jeremijas 7:11; Amosa 8:1.

[8] Salīdzinājumam, daudzi ēģiptiešu ciļņi attēlo dievu Anubisu, kurš ved mirušos pie lieliem svariem, lai svērtu viņu sirdis dievietes Maatas priekšā.

[9] Divi vārdi „mēdieši un persieši” tiek skaitīti par vienu vienību, jo tie apzīmē vienu valsti.

[10] Pritchard, 606., 607. lpp.

[11] Bībelē saukts Evil-Merodahs (2. Ķēniņu 25:27; Jeremijas 52:31-34).

[12] Bībelē saukts Nergals-Sarecers (Jeremijas 39:3, 13).