Kā citur pasaulē

„Ko jūs gribat, mēs dzīvojam muļķu zemē” vai „Nekur citur pasaulē tā nenotiek!” – šādi un līdzīgi saukļi ik dienas daždažādos locījumos izdaiļo ziņas, sarunas un komentārus. Arī tad, ja ir runa par daudzās (varbūt pat visās) valstīs sastopamām negācijām, mums nospļauties, jo „tik slikti notiek tikai pie mums.” Vientiesība? Aprobežotība? Pašapmāns?

No vienas puses - saprotami, ja informāciju par dzīvi „visur citur pasaulē” esam smēlušies tikai un vienīgi no televīzijas reklāmām un Holivudas filmām. Kaut gan arī nē: pēdējās tomēr reizēm šo to pastāsta par zelta dzīvi, piemēram, Meksikā vai Ņujorkas Hārlemā. Būtu šie pasaules piesaucēji skolā cītīgāk mācījušies ģeogrāfiju vai maķenīt izglītojušies tepat internetā pieejamos resursos, gan zinātu, ka patiesībā citur pasaulē (pasaules lielum lielākajā daļā) par tādu dzīvi, kā Latvijas vidusmēra iedzīvotājam ir šodien, var tikai ilgoties un sapņot.

Kāda sirma kundze, kas pieredzējusi piespiedu 9 gadu ilgu ekskursiju uz Sibīriju: „Un vēl man gribas pateikt, ka pašlaik dzīve nav tik ļauna, cik cilvēki izbrēc. ... Mēs [represētie] patiešām zinām, kas ir šausmas, bads, nelaime. Tagad no tā visa nav ne miņas un lai ļaudis labāk pie darba iet čaklāk, nevis pa tukšo muti vārsta, visus nosodīdami.” (Latvijas Avīze, 25.03.2010.)

Tā gan...

Par rakstura rūdīšanu un pestīšanas dienu

Reiz, sen senos laikos, kad pasaule vēl bija jauna un es dedzīgi apguvu bezmaksas izglītību tehnikumā, kāduvakar mēs ar puišiem pārrunājām, ka nebūtu par nāvi piestrādāt pie savu raksturu rūdīšanas. Bet kā to darīt? Kāds bija iegaumējis vienkāršu un efektīvu principu: lai rūdītu raksturu, nedari to, ko tev ļoti gribas, bet piespiedies un dari to, ko tev negribas. Varbūt tam bija kāds sakars ar Kaudzīšu Reiņa izteikumu, „Ēd kumosu mazāk nekā gribas; strādā stundu vairāk nekā gribas, un redzi - tu dzīvosi ilgi virs zemes,” bet varbūt gudrība bija nākusi no citiem avotiem. Lai nu kā, tovakar mēs apņēmāmies jau rīt no rīta ķerties pie lietas.

Otrā rītā mēs, protams, atcerējāmies vakarvakara stingro apņemšanos un sākām prātot, kas ir tā lieta, ko mums šobrīd gribas (tātad – ko nedrīkst darīt), un kas ir tas, ko mums nu nepavisam negribas darīt (tātad – ko obligāti jādara). Interesanti, izrādījās, ka mums visiem ļoooti gribas celties, mazgāt muti un steigties uz mācībām, bet nu nepavisam negribas vēl kādu stundiņu-divas pagulēt. Nu, ko, apņemšanās paliek apņemšanās, nekas cits neatlika, kā saņemties, pārvilkt segu pār galvu un gulēt tālāk...

Vai jums arī ir pazīstama situācija, kad, „nu vēl tikai 5 minūtes...” vai arī, „rīt, parīt jā, bet tikai ne šodien”?

Spāņiem esot sakāmvārds: „Ja iesi pa ceļu, ko sauc „vēlāk,” nonāksi laukumā, ko sauc „nekad”.” Vispār tur ir liela, aiz auss liekama patiesība iekšā, kaut gan varbūt arī ar zināmiem izņēmumiem.

Vispār jau Bībele to domu arī pasaka skaidri un konkrēti: „Jo Viņš saka: labvēlīgā laikā Es tevi paklausīju un pestīšanas dienā Es tev palīdzēju. - Redzi, tagad ir vislabvēlīgākais laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena.” (2Kor 6:2) Tas izklausās nopietni, vai ne? Lai Dievs dod mums visiem gudrību nenokavēt šodienu!

Vai viss ir relatīvs?

Nu, viss varbūt tomēr nē. Bet daudz kas ir gan.

Piemēram, mūsu 21. gadsimta tehnoloģijas.

Nedēļas laikā divi uzskatāmi piemēri; viens no tiem diemžēl traģisks. Palasījos speciālistu komentārus dažādās interneta vietnēs poļu prezidenta lidmašīnas avārijas sakarā. Aviācija man ir tāla un sveša joma, un tagad es apzinos, cik naivi ir bijuši mani vispārinātie priekšstati par lidojamās tehnikas attīstību. Protams, salīdzinot ar, piemēram, Pirmā pasaules kara laika lidaparātiem, mūsdienu Aerobusi, Boeingi un TU ir gan manāmi attīstījušies, bet, patiesībā tie joprojām ir ārkārtīgi primitīvi un nedroši, salīdzinot kaut vai ar garknābi stārķi.

Izrādās, lidaparāta nosēdināšanai ir tik daudz noteikumu, nosacījumu, procedūru, palīgierīču, un risku! Un katra mazākā novirze var izraisīt traģēdiju.

Un nu tepat otrs piemērs – Īslandes vulkāna [ak, kā man patīk šis vārds – Eijafjallajekulla!] pelnu dēļ gaisakuģi jau kuru dienu rātni atpūšas uz zemes. Daži gan bezrūpīgi palidojušies pa putekļainajām debesīm, un skat, pagalam kā likts! Hm, izrādās, ir tik vienkārši paralizēt gan civilos, gan militāros gaisa spēkus, jo tie patiesībā joprojām ir ārkārtīgi primitīvi un no apstākļiem atkarīgi!

Varbūt šiem piemēriem vajadzētu likt mums pārvērtēt savu uzpūsto zinātnes un tehnikas progresa viszinības un visvarenības naivo iedomību? Visu cieņu sasniegumiem, tomēr tie nav jūra, bet tikai piliens tajā.

Mani dažkārt uzjautrina naivā prātuļošana par lielo sprādzienu un citām vispārzināmām blēņām, kurām daudzi ticībā pieķeras kā faktiem. Teorijas un hipotēzes laika gaitā nomaina cita citu (jā, arī astrofizikā!), un katra no tām savā jaunībā ir visgudrākā, vispareizākā un vispilnīgākā, līdz jauni pētījumi ļauj secināt, ka iztēlotā jūra ir bijis tikai piliens.

Tas svētdienas pārdomām:

„Meklējiet To Kungu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš ir tuvu! Bezdievis lai atstāj savu ceļu un ļaunprātis savas domas un lai atgriežas pie Tā Kunga, ka Tas par viņu apžēlojas, un pie mūsu Dieva, jo Viņš ir bagāts žēlastībā. "Jo Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav Mani ceļi," saka Tas Kungs. "Cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem un Manas domas pār jūsu domām. Jo, kā lietus un sniegs nāk no debesīm un turp neatgriežas, pirms tas nav veldzējis zemi, to apaugļojis un tērpis zaļumā, ka tā dod sēklu sējējam un maizi ēdējam, tāpat tas ir ar Manu vārdu, kas iziet no Manas mutes. Tas neatgriezīsies pie Manis tukšā, bet tam jāizdara tas, ko Es vēlos, un jāizpilda savs uzdevums, kādēļ Es to sūtīju." Jo ar prieku jūs iziesit un mierā jūs tiksit vadīti; kalni un pakalni jūsu priekšā gavilēs, un visi koki laukā priecīgi sveicinās. Ērkšķu vietā uzaugs cipreses, dadžu vietā mirtes. Un tas būs Tam Kungam par slavu un par mūžīgi paliekamu zīmi.” (Jesajas 55:6-13)

Vērtības mērs

Latvijā šodien karogi ar melno lenti – sēru diena. Un ne jau tikvien Latvijā, visā Eiropā un kas zina, kur vēl. Traģiski gājis boja poļu prezidents. Ak, jā, līdz ar viņu arī kundze un vēl kādi 90 mirstīgie, bet tas nu tā.

Pasaule sēro. Interesanti būtu uzzināt, cik ir tādu, kas patiesi skumst par Leha Kačinska pāragro nāvi, un cik % no visām melnajām lentām ir tikai etiķete, kas attiecas ne jau uz aizgājēja personību, bet uz viņa amatu. Bet arī etiķete ir saprotama, prezidents tomēr ir prezidents - nācijas simbols.

Izliekot pie mājas karogu ar melno lentu, tā vien velk uz pārdomām – cik sērotāju būs, kad manas šīszemes gaitas būs beigušās. Nu, galvenais jau patiesībā nav sērotāju skaits. Jautājums pēc būtības: vai pasaule ko zaudētu, ja manis te nebūtu? Vai cilvēcei kā pietrūktu, ja tevis vairs nebūtu? Tas ir viens no mēriem, ar ko varam mērīt savas dzīves vērtību. Nosacīti, protams. Jo ne vienmēr sēru un zaudējuma sajūtas intensitāte atspoguļo patieso cilvēka vērtību.

Vai kādu cilvēces vēsturē un liktenī var salīdzināt ar nācarieti Jēzu Kristu? Bet kāds bija laikabiedru vērtējums?

„Viņš, Tā Kunga kalps, uzauga neticīgā pūļa priekšā kā atvase un kā saknes atzarojums izkaltušā zemē. Viņam nebija nekāda izskata, nedz arī kāda skaistuma, lai mēs to ar labpatiku uzlūkotu; tur nebija arī nekā ārēji redzama, lai mēs viņā būtu atraduši ko patīkamu. Taisni otrādi, viņš bija nicināts, labāki ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās, tāds, kura priekšā aizklāja vaigu, tā nicināts, ka mēs viņu ne par ko neturējām.” (Jesajas 53:2-3)

Un tālāk lasām par Viņa patieso vērtību: „Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jesajas 53:4-5)

Tā kā apbrīnotāju un pakaļgājēju skaits dzīves laikā vai raudātāju skaits pie kapa visu neizsaka. Un tomēr, jautājums ir un paliek pārdomu vērts: „Vai pasaule ko zaudētu, ja manis nebūtu?”