Par dienu skaitīšanu

Dažkārt izrādās noderīgi pāršķirstīt vecas grāmatas. Šodien uzdūros interesantam rakstiņam 1994. gada „Dabas un vēstures kalendārā” (Rīga; Zinātne; 1993.) Esmu dzirdējis dažādu pārliecību kristiešu dažādus skaidrojumus par to, kura no nedēļas dienām būtu saucama par pirmo un kura par pēdējo (septīto). Bet te par šo jautājumu rakstījis cilvēks no malas, cilvēks no zinātnes pasaules.

Piedāvāju arī jums izlasīt Viktora Grāvīša rakstu „Ar kuru dienu sākas nedēļa?”. Pievienotās zemsvītras piezīmes – manas. (Tā kā Grāvīša kungs acīmredzot nav bijis speciālists gluži visos jautājumos, atļaušos dažas viņa izteiktās domas komentēt.)

*******

Viktors Grāvītis

AR KURU DIENU SĀKAS NEDĒĻA?

Daudzās zemēs jau ļoti sen par Saules gadu īsākus laika posmus dalīja mēnešos pēc Mēness griežiem. Mēnešus dažādas tautas centās dalīt „nedēļās,” citur pa 5, citur pa 10 dienām vai vēl citādi. Mazāzijā bija izveidojies arī Mēness mēneša dalījums pa Mēness ceturkšņiem četrās daļās – nedēļās, katrā iznāca vidēji pa septiņām dienām. Vēlāk atmeta šādu nedēļu pieskaņošanu Mēness fāzēm un sāka skaitīt nepārtrauktu vienādu septiņu dienu nedēļu virkni. Tā novirzās no Mēness mēneša. Šādas nedēļas septīto dienu senie haldeji, kuru vidū bija labi astronomi, sauca par „šapattu.” Jūdi pēc atgriešanās dzimtenē no gūsta Haldejā (Jaunbabilonijā) sāka saukt iepriekšminēto dienu par „šabbat” un to svinēt.[1] Tas bija persiešu ķēniņa un Haldejas iekarotāja Kīra laikā, ap 535. gadu pirms Kristus. Dienu skaitīšana pa šādām nedēļām ar septīto dienu kā Sabata svētkiem turpinājās Vecās Derības laikā. Tā izplatījās visai plaši, līdz pat Romai. Šāda nedēļas dienu skaitīšana pa 7 nekad netika sajaukta. Par to Romiešu filozofs Seneka pirmajā gadsimtā pirms Kristus rakstīja: „Šim tikumam piemīt tāds spēks, ka tas jau izplatījies visā zemē; jūdi, būdami uzvarēti, dod likumu uzvarētājiem.”

Atcerēsimies, ka nedēļu skaitījums un septiņu dienu numerācija tika turpināta gadsimtiem ilgi un nav mainījusies līdz pat mūsdienām.

Katras nedēļas izsenis rēķinātā septītā diena jau kopš haldeju laikiem vienmēr ir bijusi senās nedēļas pēdējā diena. Tā atbilst īstajam senajam sabatam un tagad sauktajai sestdienai un to joprojām svin jūdu ticīgie un septītās dienas adventisti.[2]

Kristieši, Jaunās Derības ideju iedvesmoti, pārcēla svinamo dienu no senās nedēļas septītās dienas uz pirmo, jo tā bija Kunga Jēzus Kristus augšāmcelšanās diena. Romas impērijas ķeizars Konstantīns Lielais ļoti atbalstīja kristiešus un 321. gadā noteica šo pirmo nedēļas dienu par oficiālu svētdienu un vispārēju svētku dienu, pie tam šī diena joprojām palika kā nedēļas sākuma diena. To pieņēma visi kristieši[3], to pārņēma daudzas valstis, pie tās joprojām pieturas gan katoļi, gan pareizticīgie, gan luterāņi un citi.

Arī visos latviešu kalendāros līdz 1940. gadam un vēl līdz 1944. gadam nedēļa sākās ar svētdienu kā pirmo nedēļas dienu.

Pie mums un pasaulē svinētā svētdiena ir no senlaikiem mantotās nedēļas pirmā diena un tā seko tūlīt pēc katras iepriekšējās nedēļas septītās dienas.

Ir grūti pateikt, kādēļ latvieši un daļēji arī krievi sauc seno otro nedēļas dienu par pirmdienu, trešo par otrdienu utt. Nav izslēgts, ka latvieši bija pieraduši pie saviem trejdeviņu dienu Mēness mēneša dienu nosaukumiem. Vēl P. Einhorns 17. gs. un G. F. Stenders 18. gs. vēstī par latviešu laika dalījumu pēc Mēness mēnešiem. Bet būtiskāks iemesls varēja būt sarežģītā sakarība starp Vecās un Jaunās Derības laikposmu nedēļas svētku dienas secību. Misionāriem bija grūti paskaidrot kristīgo svētku kalendāra iedalījumu, un latviešu jaunkristītajiem bija grūti to iegaumēt. Rietumeiropas tautu valodās Romas impērijas laikā bija ieviesušies nedēļas dienu nosaukumi nevis pēc skaitļiem, bet pēc planētu vārdiem. Tādēļ tur līdzīgi pārpratumi neradās.

Padomju Savienības kalendāros savā laikā tika ievesta nedēļa ar pavisam atšķirīgu nedēļas dienu skaitu. Pēc tam tur atgriezās pie septiņu dienu nedēļas, bet svētdienu sāka uzrādīt kā nedēļas pēdējo dienu. Tāpat bija arī Latvijā padomju laikā.

Tagad pasaulē valda demokrātija. Vieni kalendāru sastādītāji seko Eiropas gadsimtu tradīcijai un pieskaita svētdienu sekojošai nedēļai kā tās pirmo dienu, reizē paturot no haldeju laikiem saglabāto klasisko un nepārtraukto septiņu nedēļas dienu numerāciju. Tā iekārtots arī vairums baznīcu kalendāru. Citi sastādītāji dažādās valstīs pēc savas izvēles atmet no haldeju laikiem mantoto septiņu dienu nedēļu skaitījuma nepārtrauktību un seko Padomju Savienības tradīcijai, pārdēvē pirmo nedēļas dienu – svētdienu – par septīto un pārceļ to uz iepriekšējās nedēļas beigām.

---

[1] Te nu autora minējums nesaskan ar vēstures liecībām. Tiesa, kaldeji (krievu valodas ietekmē autors tos dēvē par haldejiem) apzīmējuši nedēļas septīto dienu līdzīgi jūdiem, tomēr šis apzīmējums, tāpat kā norāde uz septiņu dienu nedēļu, ir atrodams arī jūdu pirmstrimdas laika literatūrā.

[2] Tās gan ir lielākās, bet ne vienīgās grupas, kas joprojām svin seno sabatu.

[3] Vēsture gan liecina, ka ne gluži visi. Saskaņā ar Dr. Phil. Reinderu Bruinsmu, „Austrumu baznīca sabatam parasti turpināja piešķirt lielāku nozīmi nekā Rietumu baznīca. Grieķu ortodoksālā (pareizticīgo) baznīca sabatu nepadarīja par gavēņa dienu. Austrumos līdz pat septiņpadsmitajam gadsimtam varam atrast īpašu godbijību pret septīto dienu, kaut gan ap to laiku svētdiena jau vairākus gadsimtus bija bijusi regulāra pielūgsmes diena. Armēnijas baznīcā vairākus gadsimtus sabats un svētdiena līdztekus tika uzskatīti par svētām dienām. Lielbritānijā ķeltu baznīca neatlaidīgi svinēja septītās dienas sabatu. Tomēr pagānisko sakšu ieceļotāju un Romas baznīcas ietekmē Ziemeļumbrijas karaliste 664. gadā Vitbijas koncilā atteicās no ķeltu baznīcas ticības. Skotiju un lielu daļu Britānijas evaņģelizēja Kolumbs (īru mācītājs, 521. -597. g.) un viņa sekotāji. Ir zināms, ka tie svētu turējuši sestdienu (nedēļas septīto dienu), nevis svētdienu (nedēļas pirmo dienu). Tik tiešām, Skotijā septītās dienas sabatu izsakņot ir bijis sevišķi grūti. 1069. gadā, kad Anglijas Margarita apprecējās ar Skotijas Malkolmu, viņa atzīmēja, ka viena no skotu “īpatnībām” esot bijusi tā, ka “tie strādā svētdienā, bet sestdienu ievēro kā sabatu”. Margaritas uzstājības ietekmē svētdienas ievērošana, kas Anglijā jau dominēja, tagad lielākā mērā tika uzspiesta arī Skotijā. Neskatoties uz to, reformācijas priekšvakarā daudzās apdzīvotās vietās Ziemeļskotijas kalnienē un salās ļaudis turpināja svinēt septīto dienu. Ir arī ziņas, ka septītās dienas sabatu esot saglabājusi kāda neliela kristiešu grupa Indijā. Francūzis Delons, kas 1673. gadā bija apceļojis Indiju, stāsta par sastapšanos ar sabatu ievērojošiem kristiešiem. Citi avoti liecina, ka Ēģiptē sabats savu īpašās dienas statusu ir saglabājis (līdztekus svētdienai) apmēram līdz 500. gadam. Savukārt Etiopijā septītās dienas sabatu kristieši esot ievērojuši līdz trīspadsmitajam gadsimtam. Ap to laiku spēcīga Ēģiptes ietekme ir likusi sabatam izzust līdz piecpadsmitajam gadsimtam, kad sākās kustība par tā atjaunošanu un no jauna izcēla septīto dienu. Kopš tā laika sabatam šeit ir saglabājusies tā īpašā nozīme. Pat mūsdienās koptu baznīcā Etiopijas ziemeļu provincēs ir atrodamas agrākās sabata svinēšanas iezīmes.

Homeopātija: par un pret

Atceros, bērnībā vecāki mani reiz veda uz Talsiem pie homeopāta. Kas tur bija par kaiti un vai viņa zālītes ko līdzēja, tas gan ir pagaisis no atmiņas, bet to gan atceros, ka šis Paeglīša kungs bija dedzīgs un Dievam nodevies kristietis. Vēlāk dzirdēju, ka viņš ar savām zināšanām ir palīdzējis daudziem.

Tāpēc, kad pirmo reizi sastapos ar kristiešu negatīvu attieksmi pret homeopātiju, biju no tiesas pārsteigts. Jautāju par negatīvās nostājas argumentāciju, un saņēmu arī ieejošu skaidrojumu.

Kopš tā laika biju neziņā – kā tad tur īsti ir ar to homeopātiju. No vienas puses, mana pieredze ar Paeglīša kungu Talsos, no otras puses, it kā visai nopietnie argumenti pret homeopātiju.

Šodien esmu pateicīgs Dievam, ka beidzot šī dilemma man ir atrisināta.

Iesaku visiem, kam šī tēma šķiet saistoša, noklausīties Latvijas Kristīgā radio raidījumu arhīvā „Atklāto diskusiju.” Tur ir divi raidījumi par homeopātiju – 12. februāra un 19. februāra. Ja ir maz laika un abus nesanāk klausīties, tad noklausieties noteikti 19. februāra raidījuma ierakstu!

LKR raidījumu arhīvs ir šeit: http://www.lkr.lv/lat/arhivs/?doc=335

Lasāmviela tiem, kas vēlas vairāk

Šī gada sākumā klajā nācis Žaka Dukāna slavenās grāmatas “Daniēla noslēpumi” latviešu tulkojums. Ciktāl man zināms, tas ir pamatīgākais latviešu valodā pieejamais Daniēla grāmatas komentārs, kas izgaismo gan tās vēsturisko un kulturālo fonu, gan teoloģiskos un vispārcilvēciskos aspektus. Jāpiezīmē gan, ka šī grāmata nav gluži no sērijas “vienkārši par būtisko.” Par būtisko gan tā ir, bet ne tik vienkārši :)))

Lūk, ieskatam neliels fragments no šīs grāmatas 5. nodaļas. Ja kāds, to izlasījis, ir ieinteresēts un vēlas iegādāties grāmatu, rakstiet uz e-pastu pasts.bibele@inbox.lv

Un tā, fragments no 5. nodaļas:

5. nodaļa

Roka, kas kustas

No Nebukadnēcara pazemīgās lūgšanas mēs pārceļamies uz Belsacara dižmanīgo lielīšanos. Kontrasts ir uzkrītošs: Nebukadnēcars ir vientuļš, tikko piecēlies no sava piemeklējuma pīšļiem, kamēr Belsacars sēž uz troņa savu tūkstoš dižciltīgo ieskauts un dzer ar tiem vīnu (Daniēla 5:1, 2). Abi pagānu ķēniņi noraida pravietojumu, kas paredz Babilonas galu. Viņi abi arī tiek brīdināti ar atsevišķu pravietojumu, kas pēc tam piepildās kā Dieva spriedums. Tomēr viņu likteņi atšķiras. Šķiet, ka Belsacars apzināti ir izvēlējies Nebukadnēcaram pretēju kursu. Belsacars bija labi pazīstams ar vareno monarhu, kas, saskaņā ar Babilonas hronikām, bija miris cienījamā 104 gadu vecumā 562. gadā pirms Kristus. Tajā laikā Belsacaram bija jau 26 gadi un viņš komandēja Babilonijas armiju.[1] Mūsu stāsts norisinās vakarā pirms Babilona krita Kīra rokās, tātad 539. gadā p.m.ē. un tikai apmēram 20 gadus pēc Nebukadnēcara nāves. Turklāt Belsacars pa mātes līniju ir Nebukadnēcara mazdēls, uz šo faktu mūsu nodaļā norādīts septiņas reizes (2., 11., 13., 18. un 22. pantā). Viņš nevar būt aizmirsis savas ģimenes vēsturi.

I. Ķēniņa tosts

Faktiski nodaļas sākums norāda tieši uz to, ka Belsacars atceras savu mantojumu. Viņš pavēl kalpiem atnest traukus, ko Nebukadnēcars bija paņēmis no Jeruzalemes tempļa. Bet kāpēc tieši šos traukus? Tāpēc, ka viņa nodoms ir pārveidot vēsturi. Viņš piemin Babilonas uzvaru pār Jeruzalemi, babiloniešu dieva uzvaru pār Israēla Dievu: „Viesi dzēra vīnu un daudzināja slavas dziesmās savus zelta un sudraba, vara un dzelzs, koka un akmens dievekļus” (4. pants). Šie ir tie paši metāli, kas Nebukadnēcara sapņa tēlā, un nosaukti tādā pat secībā. Ķēniņa tosts parodē viņa vectēva sapni. Otrajā nodaļā metāli aino zemes valstis, kas lemtas iznīcībai. Tagad ķēniņš tos apjūsmo un dievina. Ar šo žestu ķēniņš tīši un publiski atsakās no saistības ar savu vectēvu. Bet šī Belsacara šova patiesais autors ir Nabonids (Nabonaids). Viņš bija viens no pēdējiem babiloniešu priesteriem, kas visu savu dzīvi pūlējās atjaunot Nebukadnēcara pārtrauktos senos babiloniešu kulta rituālus un svētās vietas. Viņš bija arī Belsacara tēvs. Mūsu stāsta laikā Nabonids joprojām ir dzīvs un, iespējams, viņam ir liela ietekme uz norisēm valstī. Saskaņā ar babiloniešu rakstiem[2], Nabonids, apmēram 553. gadā pirms mūsu ēras iecēlis savu dēlu par Babilonas reģentu, pats mitinās Temā (rietumos no Babilonas).

Piektās nodaļas ievadā mēs redzam, ka Belsacars ir sarīkojis „saviem tūkstoš dižciltīgajiem lieliskas dzīres” (1. pants), dzīres, kas viņam kļūs par pēdējām. Tomēr Belsacars nevēršas tikai pret savu vectēvu. Aiz Nebukadnēcara personas ir Dievs, Israēla Dievs, kuru viņš izaicina. Belsacaru šis Dievs uztrauc un viņš to nespēj paciest. Juzdamies Viņa apdraudēts, valdnieks cenšas iznīdēt mokošo patiesību, „pazemojot to, kas viņu biedē.”[3] Viņš to nedara tāpēc, ka viņu uz to mudinātu pārliecība, bet sava vājuma un nedrošības sajūtas dēļ. Kā jau visos reliģiskajos noziegumos, arī šajā gadījumā viņš tiecas iznīcināt to, par ko baidās, ka tā varētu izrādīties patiesība. Šāda rīcība cer apgānīt svētumu, lai pierādītu, ka tas nemaz nav bijis svēts. Debesu Dieva kulta priekšmetu apgānīšana ir veids, gan kā Dievu ignorēt, gan arī kā Viņu izaicināt. Visbiežāk Dievs šādus izaicinājumus ir uzņēmis klusējot. Dažkārt viņa klusēšana gandrīz šķiet kā attaisnojums mocībām un spīdzināšanām, ar ko tik bagāta vēsture. Tomēr mūsu stāstā Dievs ķēniņa izaicinājumu pieņem.

II. Grafiti uz sienas

Piepeši pie sienas iepretī kroņlukturim parādās roka! Roka pati no sevis kustas, viesu acu priekšā uz pils baltās sienas (5. pants) rakstot vārdus. Šādas precīzas detaļas teksts piemin ar nolūku. Parādība nepaliek nepamanīta. Ķēniņa seja nobāl tikpat balta, kā siena. Aina kļūst groteska. Ķēniņa cēlais siluets pēkšņi sagumst un kļūst par bailēs drebošu kaulu kaudzi: „Tad ķēniņa seja kļuva bāla, baiļu pilnas domas pārņēma viņu, viņam galīgi zuda spēki, un viņa ceļi ļodzījās” (6. pants). Tas, kam pēc ieceres vajadzēja kļūt par vēstures pagrieziena punktu, kļūst par traģikomēdiju. Bezpalīdzībā ķēniņš smilkst pēc saviem astrologiem un pareģiem. Savu darbu paveikusi, roka izgaist. Uz sienas paliek tās rakstītie vārdi. Ķēniņš blenž uz tiem. Nelaimīgā kārtā neviens šo rakstu nesaprot. Arī astrologi klusē kā ūdeni mutē ieņēmuši, arī viņi nesaprot. Nu Belsacars nobīstas vēl vairāk (9. pants). Atceroties vectēva Nebukadnēcara piedzīvoto, viņš sajūt šīs situācijas déjà vu raksturu. Vienīgi Daniēls toreiz spēja izskaidrot sapni. Vai tā varētu būt tā paša Dieva manifestācija?

III. Ķēniņienes aizrādījums

Tad iesaistās ķēniņiene. Senajā Tuvo Austrumu kultūrā pieeja ķēniņam bija tikai nedaudzu privilēģija. Neviens neuzdrīkstējās tuvoties ķēniņam bez oficiāla uzaicinājuma, pat ne ķēniņa laulātā draudzene (skat. Esteres 4:11, 16). Šajā gadījumā, ņemot vērā mūsu zināšanas par Nebukadnēcara laikmetu, tā nevarēja būt ķēniņa sieva [latviešu Bībelē lasāmā frāze „ķēniņa māte” oriģinālajā tekstā un citos Bībeles tulkojumos nav atrodama]. Tā nevarēja būt arī Belsacara māte, Nabonida sieva, jo pēdējais tolaik mita tālajā Temā. Nabonida māte bija mirusi devītajā viņa valdīšanas gadā (547. gadā p.m.ē).[4] Tā nevarēja būt neviena cita, kā paša Nebukadnēcara sieva, kuru Herodots sauc par slaveno Nitokrisu. Kā sava nelaiķa vīra pārstāve, ķēniņiene māte baudīja vispārēju cieņu. Viņai bija pat brīva ieeja ķēniņa pilī. Bībele norāda uz ķēniņienes-mātes svarīgumu un tās nozīmīgo lomu politikā (1. Ķēniņu 15:13; 2. Ķēniņu 11:1-3; 24:12; Jeremijas 13:18).

Ieraugot viņu, Belsacars ir spiests atcerēties to, ko tik ļoti bija pūlējies aizmirst. Trīs reizes ar vienu un to pašu frāzi viņa mudina valdnieku atcerēties: „Tava tēva valdīšanas laikā (..) tavs tēvs, ķēniņš Nebukadnēcars, (..) tavs tēvs, ak, ķēniņ!” (Daniēla 5:11). Dziļi aizskarot ķēniņa apspiestās atmiņas, viņa velk ārā to, kas Belsacaru uztrauca un vajāja visvairāk, liekot viņam atkal saskarties ar patiesību par Nebukadnēcara dzīves pārmaiņu, par viņa Dievu un par Daniēlu (11. pants).

IV. Belsacars konsultējas ar Beltsacaru

Ķēniņienes iespiestam stūrī, Belsacaram neatliek nekas cits, kā uzaicināt sirmo ebreju pravieti. Viņš būtu varējis to darīt jau agrāk. Daniēls ir joprojām dzīvs, un viņa reputācija nav izgaisusi, īpaši vēl tāpēc, ka viņš nes tādu pašu vārdu, kā ķēniņš. Ja ķēniņš līdz šim nav konsultējies ar Daniēlu, tad tas ir tikai tāpēc, ka viņš no tā labprātāk izvairītos. Belsacars baidās tikties ar Beltsacaru. Interesanti, ka ķēniņš nevēlas saukt viņu vārdā. Ignorējot pravieša babiloniešu vārdu, viņš to uzrunā tā ebreju vārdā. Belsacars izliekas nepazīstam savu vārdabrāli. Mulsinošā situācija vairo viņa liekulību. Bet ja Belsacars šķiet aizmirsis Daniēlu un sava vectēva reliģisko pieredzi, viņš tomēr cenšas atgādināt pravieša izcelsmi: „Vai tu esi Daniēls, viens no tiem jūdiem, kurus ķēniņš, mans tēvs, ir atvedis šurp trimdā?” (13. pants). Viņa jautājums atsauc atmiņā 1. nodaļas formulējumu un tiecas atgādināt Daniēlam un visiem citiem babiloniešu dievu pārākumu pār Israēla Dievu. Pārfrāzējot ķēniņienes mātes vārdus (14. pants), viņš izvairās lietot īpašības vārdu „svēts,” ar ko viņa raksturoja Daniēla Dievu. Belsacars manipulē ar faktiem, kaut ko izlaižot un kaut ko citu īpaši izceļot, kā tas viņam ir izdevīgāk. Viņš mēģina uzpirkt Daniēlu, piedāvājot tam zelta ķēdi un augstu stāvokli (16. pants). Būtībā viņš aicina Daniēlu sagrozīt dievišķo pravietojumu un sacīt to, ko ķēniņš vēlas dzirdēt. Viņš arī cenšas iegūt tā Dieva žēlastību, kuru viņš, kā šķiet, ir sadusmojis.

V. Pravieša aizrādījums

Daniēla atbilde ir skarba. Tā kā mēs esam pieraduši pie Daniēla takta un cieņas, šī viņa atbilde mūs pārsteidz: „Paturi savas dāvanas un dod savu atalgojumu citam” (17. pants). Daniēls redz ķēniņam cauri un vēlas saglabāt savu personīgo un runas brīvību. Bet Daniēla dusmas nav tikai šī pēdējā notikuma izraisītas. Belsacara netaisnība ir daudz dziļāka par šo klajo piekukuļošanas mēģinājumu. „Un tu, viņa dēls, Belsacar, neiedvesi sev pazemību savā sirdī, kaut gan tu visu to zināji” (22. pants). Mēs tagad saprotam Belsacaru, viņa mēģinājumu apglabāt pagātni un kopā ar to Israēla Dievu. Sirds dziļumos viņš zina un vienmēr ir zinājis patiesību. Un tāpēc, ka tā viņu satrauc, viņš tiecas to iznīdēt, to aizmirst. Viņš apzinās, ka Israēla Dievs ir patiesais Dievs, un tā ir šī apziņa, ko viņš ar savu aizmāršību cenšas slāpēt.

Bet Belsacars nav aizmirsis – viņš apzināti un atklāti pretojas Dievam, kuram viņš tic: „Tu drīzāk esi sacēlies pret debesu Kungu” (23. pants). Tiešām, ķēniņš ir daudz labāk pazīstams ar ebreju Dievu, nekā vēlas to atzīt – uz to norāda Daniēla runas noslēgums: „Bet tu negodāji Dievu, kurš tur savā rokā tavu elpu un tavus ceļus” (23. pants, burtisks tulkojums). „Roka” un „elpa” asociatīvi norāda uz pirmā cilvēka radīšanu, kad Dievs viņu veidoja ar savu roku (Psalmi 119:73; Jesajas 41:20) un iepūta viņa nāsīs dzīvības elpu (1. Mozus 2:7). Tas pieder bībeliskajai radīšanas valodai: „Kas gan no visiem tiem to nezinātu un neatzītu, ka Tā Kunga roka it visu pasauli ir darījusi, ka Viņa rokās ir visu dzīvo dvēseles un visu cilvēku miesu gars [elpa – NIV]!” (Ījaba 12:9, 10; skat. arī Ījaba 34:14, 15; Psalmi 104:28-30). Belsacars, kurš „visu to zina” (Daniēla 5:22), atmet Radītāju un Viņa vietā izvēlas metāla un akmens elkus, kuri neko nezina (23. pants). Pirmā rīcība izraisa otro. Kurš atmet Dievu Radītāju, tas galu galā kritīs atpakaļ pie paša rokām un pēc savas līdzības darinātiem elkiem. Šādi indivīdi kļūst paši sev par dieviem.

Daniēls kā pravietis ņem virsroku pār Daniēlu kā gudro. Tā vietā, lai ātri atšifrētu uzrakstu, viņš atļaujas novirzīties no tēmas garā apsūdzības runā. Uzraksta parādīšanās iemesls viņam interesē vairāk par pašu uzrakstu. Ķēniņa glābšana ir svarīgāka par noslēpumainās vēsts atšifrējumu.

VI. Uzraksta atšifrējums

Noslēpuma atrisinājums meklējams Belsacara grēkā. „Roka,” kas parādījās pie sienas, ir tā pati, kas tur dzīvību: „Bet tam Dievam, kura rokā stāv tava dzīvības dvesma un visi tavi ceļi un likteņi, tu nedevi godu. Tāpēc Viņš sūtīja šo roku līdz ar tās darināto uzrakstu” (23., 24. pants). Ķēniņam ir divi iemesli baidīties: pirmkārt, pati roka, kas raksta uz sienas. Otrkārt, tas, ka šī roka reprezentē Dievu, kuru viņš ir ignorējis un izsmējis. Tas, ko Belsacars uztver kā draudus, nav nekas cits, kā viņa paša grēka rezultāts. Pirmā mācība, ko varam gūt no noslēpumainās rokas, ir tā, ka katrs noziegums sagādā pats sev sodu. Bet roka pēc sevis atstāja uzrakstu. Kad Bībelē Dieva roka kaut ko raksta, tas parasti ir tiesas jeb sprieduma kontekstā. Dieva grāmatas, tāpat kā baušļi, ko Dieva pirksts iegravēja akmens plāksnēs (Daniēla 7:10; 2. Mozus 31:18; 34:1; 5. Mozus 10:5; Atklāsmes 3:5; 21:27), veido daļu no tiesas jeb sprieduma.[5] Pazīstot bībelisko patiesību, Belsacars jūt, ka uzraksts vēsta viņam kādu spriedumu. Tā nav tikai Radītāja, bet arī tiesneša roka. Radītājs ir tiesnesis. Vienīgi Viņš, kurš ir veidojis dvēseles dziļumus, kurš spēj ieskatīties visapslēptākajās domās, vienīgi Viņš ir cilvēka tiesnesis. Tagad mēs saprotam bībelisko saikni starp tiesu un radīšanu: „Kungs, Tu izproti mani visos sīkumos un mani pazīsti. Tu zini - vai es sēdu vai ceļos - Tev ir skaidras manas domas jau no tālienes (..) Jo Tu radīji manas īkstis, Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās. (..) Manas būtnes veidojums Tev nebija apslēpts (..) Pārbaudi mani, ak, Dievs, un izzini manu sirdi; izmeklē mani un izdibini skaidri manas domas” (Psalmi 139:1-23; skat. arī Atklāsmes 14:7).

Raksts uz sienas Belsacaram liek drebēt. Viņš zina, ka tā ir vēsts no Radītāja, no dievišķā tiesneša. Kaut kā ir jāizdibina tās nozīme. Bet tas nav viegls uzdevums. Vispirms grūtības sagādā tas, ka aramiešu teksts neizmanto patskaņus; tas attiecas uz daudziem senajiem uzrakstiem. Lai šādu tekstu lasītu, cilvēkam jau jābūt pazīstamam ar tā nozīmi. „Kas šo rakstu var lasīt un man izskaidrot ...” (Daniēla 5:7). Pastāv iespēja, ka vārdi varēja būt arī bez atstarpēm, un tas atšifrēšanu padara vēl sarežģītāku. Lai stādītos priekšā, cik grūts šis uzdevums bija, mēģiniet izlasīt šādu tekstu bez patskaņiem un bez atstarpēm starp vārdiem: NMBRDNMBRDVGDNDDVDD.

Mēs gluži labi varam saprast kaldeju neveiksmi. Vienīgi paša šī teksta autora dota atklāsme varēja ļaut to izlasīt, un kur nu vēl saprast. Jebkurā gadījumā, pat ar patskaņiem, šie vārdi bija bez jēgas. „MENE, MENE, TEKEL, UPHARSIN.” Pirmajā izskaidrojuma līmenī mums ir darīšana ar svara mērvienībām. Mene (mina, ~600 gr.), Tekel (šekelis, seķelis ~10 gr.), Upharsin (pus mina, ~300 gr.). Tā bija vēsts, ko varēja izkliegt katrs ielu pārdevējs, lai informētu savu klientūru par pieejamām dažādām svara mērvienībām. Belsacars saņem mājienu: tirgošanās ir beigusies. Belsacars bija visai labi pazīstams ar šādu veikalniecisko žargonu. Vēsture ziņo, ka Jaunbabilonijas ķēniņi nodarbojās ne tikai ar administratīvajām lietām, bet veica arī komerciālus darījumus.[6] Babilonijā pirkšana un pārdošana bija nacionālā izklaide. Belsacars bija ne tikai Babilonas ķēniņš; viņš bija arī ievērojams vilnas tirgonis. Ņemot vērā viņa saistību ar komerciju, viņam vajadzēja saprast, ko šis uzraksts uz sienas varētu nozīmēt. Daniēls izsakās vēl skaidrāk, norādot uz katra vārda etimoloģiju, atbilstoši bībeliskajai interpretācijas metodei.[7] Mene ir atvasinājums no saknes, kas nozīmē „skaitīt,” „noteikt.” Šī sakne parādās arī 1. nodaļā saistībā ar dienas uztura devu, ko ķēniņš „noteica” (5. pants). Citviet Bībelē šis vārds lietots vienīgi saistībā ar Radītāju, kurš kontrolē un nosaka vēstures gaitu. Vārda Mene sakne apzīmē arī babiloniešu likteņa dievu, „Meni” (Jesajas 65:11, 12). Arābu valoda atvasinājumu manye saprot kā „nolemtību” vai „likteni.” Dievišķā vēsts pielīdzina Belsacaru „nolemtam” jeb bankrotējušam tirgotājam, kura tirdzniecība ir izbeigta. Ķēniņa liktenis viņu jau gaida (Daniēla 5:26).

Tekel ir atvasinājums no saknes, kas nozīmē „svērt.” Tas ir vēl viens komercijas pasaulei piederošs tēls. Belsacars kā kāda prece tiek „svērts svaru kausā” un „atrasts par vieglu” (burtiski – „atrasts bez,” „atrasts iztrūkstošs”)(27. pants). Citiem vārdiem, viņš ir viltojums. Svari un svēršana šeit norāda uz juridisku kontekstu. Bībelē un senajā Tuvo Austrumu kultūrā kopumā, tā ir arī Dieva tiesas terminoloģija.[8] „Jo Tas Kungs ir Dievs, visu zinātājs, Viņš sver darbus” (1. Samuēla 2:3). „Lai Dievs mani nosver taisnīgā svaru kausā” (Ījaba 31:6). Belsacars skaidri apzinās, ka šie vēsts vārdi ietver tiesu un sodu.

Upharsin ir atvasinājums no saknes, kas nozīmē „sadalīt,” sašķelt,” „salauzt,” „sasist druskās.” Bībelē šis vārds bieži lietots vardarbības kontekstā. „Jūs salauzīsit [prs] arī viņas kaulus, sadalīsit viņu gabalos” (Mihas 3:3). Ebreju valodā baltastes ērglis ir peres (5. Mozus 14:13), jo tas saplosa (prs) savu upuri. Dievišķā vēsts Belsacaru pielīdzina tirgonim, kas krīt par upuri svešiniekiem un tiek saplosīts gabalos. Uz to, ka uzbrucēji ir vairāki (mēdieši (jeb mīdieši) un persieši), netieši norāda arī vārda upharsin daudzskaitļa forma; uzrakstā tas ir vienīgais vārds daudzskaitlī. Jau pats vārda prs skanējums dod mājienu uz persiešiem. Belsacars tagad zina, ka viņa valstij ir pienācis gals. Katrs vārds uz to norāda. Mene (skaitīts) ir tirdzniecības beigas; Tekel (svērts) ietver trūkumu, prombūtni, deģenerāciju; un Upharsin (un dalīts) norāda uz sadalīšanu, sabrukumu.

Bet pāri par pašiem vārdiem, fatālus beigu zvanus var saklausīt arī to ritmā. Uzraksts sastāv no četriem vārdiem, jo vārds Mene ir ar nolūku atkārtots. Un katram vārdam Daniēls pievieno no četriem vārdiem sastāvošu izskaidrojumu aramiešu valodā.

Uzraksta teksts: četri vārdi.

Mene izskaidrojums: četri vārdi.

Tekel izskaidrojums: četri vārdi.

Upharsin izskaidrojums: četri vārdi.[9]

Skaitlim četri Daniēla grāmatā ir ievērojama loma. Nebukadnēcara sapņa tēls sastāvēja no četriem metāliem, ainojot četras lielvalstis, kas sekos cita citai līdz pat galam. Tās pašas četras valstis parādīsies atkal 7. nodaļā, šoreiz četru zvēru veidā. Arī ārpus Bībeles literatūrā ir atrodams šis četru daļu cikls. Senie Persijas un Babilonas[10] pravietojumi bieži runā par četru valstu ciklu, ne obligāti ar to domājot četras valstis no Daniēla grāmatas. Piektās valsts šeit nav. Zemes valstis nepārsniedz skaitli četri. Skaitlis četri ir gala, beigu zīme. Tas attiecas arī uz Belsacaru. Nebukadnēcaram sekoja četri ķēniņi: Amel-Marduks (562-560)[11], Neriglisars (560-556)[12], Labaši-Marduks (556), un visbeidzot Nabonids (556-539) ar Belsacaru kā reģentu jeb pavaldoni. Vairāk neviena ķēniņa nebūs. Belsacars saprot, ka viņš ir pēdējais Jaunbabilonijas monarhs.

---

[1] Birch, Records of the Past, 7. sēj., 159. lpp.

[2] Pritchard, Ancient Near Eastern Texts, 313. lpp.

[3] Lacocque, The Book of Daniel, 94. lpp.

[4] Pritchard, 306., 560., 561. lpp.

[5] Arī Jaunajā Derībā Jēzus raksta putekļos spriedumu pret laulības pārkāpējas apsūdzētājiem (Jāņa 8:6).

[6] Skat. Theophilus G. Pinches, The Old Testament: In the Light of the Historical Records and Legends of Assyria and Babylonia (London: 1903), 430.-451. lpp.

[7] Skat. Mihas 1; Jeremijas 7:11; Amosa 8:1.

[8] Salīdzinājumam, daudzi ēģiptiešu ciļņi attēlo dievu Anubisu, kurš ved mirušos pie lieliem svariem, lai svērtu viņu sirdis dievietes Maatas priekšā.

[9] Divi vārdi „mēdieši un persieši” tiek skaitīti par vienu vienību, jo tie apzīmē vienu valsti.

[10] Pritchard, 606., 607. lpp.

[11] Bībelē saukts Evil-Merodahs (2. Ķēniņu 25:27; Jeremijas 52:31-34).

[12] Bībelē saukts Nergals-Sarecers (Jeremijas 39:3, 13).