Kā sadarbībā ar nacionālo ziņu aģentūru LETA ziņo portāls apollo.lv, "Zviedrijas luterāņu baznīca, kas 2000.gadā tika atdalīta no valsts, paziņojusi, ka ir gatava reģistrēt viendzimuma savienības, taču vienlaikus paudusi vēlmi jēdzienu «laulība» attiecināt tikai uz heteroseksuāliem pāriem."
Ziņa interesanta pati par sevi. Pamācoša.
„Tie blandīsies apkārt pa visu savu zemi, būdami nelaimīgi un izsalkuši. Izsalkumā un dusmās tie uzvedīsies vai gluži neprātīgi, tie nolādēs savu ķēniņu un savu Dievu.” (Jesajas 8:21)
It kā gluži nejauši uzdūros šim Bībeles tekstam. Hm, šķiet, tas kaut kur ir jau redzēts. Es nedomāju tekstu, bet tajā ainoto situāciju. Kur redzēts? Nupat pirms pāris dienām televīzijas ziņās. Tā sauktie Vecrīgas grautiņi.
Labi, es saprotu, ka Jesaja šeit nav rakstījis tieši par Rīgu vai Viļņu. Un tomēr, princips jau tas pats.
„Nelaimīgi, izsalkuši” - Saka taču, ka pie vainas nelāgā ekonomiskā situācija.
„Dusmīgi” - Nu, tas vēl maigi teikts.
„Gluži neprātīgi savā rīcībā” - Tieši tā; rīcība pilnībā atbilst tam, kā izskatās, kad, līdzībās runājot, jumts jau ir aizbraucis.
„Lād ķēniņu” - Precīzi. Tikai ķēniņš mūspusē tiek saukts par Saeimu.
Vai lādēja arī Dievu? Nezinu, nedzirdēju, bet viens ir skaidrs – ne jau Dieva Gars šos ļautiņus iedvesmoja.
Bībele gan saka, ka patiesais iemesls nav izsalkums (ekonomiskās grūtības). Patiesais iemesls meklējams dziļāk, faktiski – garīgajā dimensijā. Kāds tas ir? Tāds, ka ļaudis meklē atbildes un atrisinājumu savām vajadzībām tur, kur to nav un nekad nav bijis. Un nemeklē tur, kur tās ir. Izlasiet iepriekšējos pantus pravieša Jesajas grāmatas 8. nodaļā. Manuprāt, tur aprakstītais princips visai tieši ir attiecināms arī uz mūsdienām.
Tie, kas šādā ceļā meklē apmierinājumu savam „izsalkumam,” nekad netiks paēdināti. Nekad viņiem nebūs diezgan. „Lai viņi skatās uz augšu vai uz zemi, visur tiem pretī raudzīsies tikai nomāktība bēdās un tumsa; viņus visus pārņēmis izbaiļu pilns drūmums, un viņi maldās necaurredzamas nakts tumsībā.” (Jesajas 8:22) Žēl tomēr kaut kā ļaužu.
Bet Jesajas pravietojumi ieskicē vēl otru ceļu, nesalīdzināmi labāku scenāriju:
„Tauta, kas staigā tumsībā, ieraudzīs spožu gaismu. Pār tiem, kas dzīvo nāves ēnas zemē, atmirdzēs gaisma.” (Jesajas 9:1)
Kurš ir tavs ceļš? Tas atkarīgs no individuālās izvēles.
Ne pret vienu no konfliktā iesaistītajām pusēm simpātijas nejūtot 61,3% aptaujāto. Atlikušie 38,7% acīmredzot jūt. Salīdzinot ar 2000. gadā veikto pētījumu, simpatizētāju procents ir krietni sarucis. Vairāk simpatizētāju esot starp pilsētniekiem un iedzīvotājiem ar augstāku izglītības un ienākumu līmeni. Vai tas norāda, ka izglītotāki un turīgāki cilvēki ir līdzjūtīgāki? Varbūt. Lai gan simpātijas un līdzjūtība nav gluži viens un tas pats.
Lai nu kā, bet Dāvids ar Goliatu joprojām cīnās, bet pasaulei tas aizvien vairāk apnīk. Un pamatoti, jo cīņa vairs nav ne par Dieva godu, ne par kādu citu cēlu mērķi. Vienkārši, "Kā jūs mums, tā mēs jums." Turklāt mūsdienu dāvidi sēž ultramodernos tankos un bumbvedējos, kamēr mūsdienu goliati meistaro spridzekļus no minerālmēsliem un ir gatavi uziet gaisā, ja vien var paraut līdzi arī pāris dāvidiešu.
Krietns pulciņš aizsapņojušos kristīgo joprojām uzskata, ka šai izraēļu un palestīniešu cīņai ir kāds sakars ar pasaules likteni un cilvēces nākotni. Vispār jau sapņot neesot kaitīgi, bet šajā jautājaumā gan ir. Kāpēc? Tāpēc, ka likteņi izšķiras daudz tuvāk par Tuvajiem Austrumiem. Šodienas dāvids esi tu pats, un goliats tev nestāv pretī ar kaujas vāli, bet ar kārdinošiem piedāvājumiem.
"Beidzot - topiet stipri savā Kungā un Viņa varenajā spēkā. Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām. Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā." (Efeziešiem 6:10-12)
Man gan nav īpašu simpātiju ne pret vienu no Izraēlas un palestīniešu konfliktā iesaistītajām pusēm, tomēt es ļoti jūtu līdzi cietējiem, kuru netrūkst ne vienā, ne otrā pusē.
"Neatmetiet tāpēc savu cerības drosmi, tai ir liela alga! Jo jums vajag pacietības, lai, Dieva prātu darījuši, iemantotu apsolījumu. "Jo vēl mazs brīdis, un Tas, kam jānāk, nāks un nekavēsies. Bet Mans taisnais no ticības dzīvos, bet uz to, kas atkāpjas, Manai dvēselei nav labs prāts." Bet mēs neesam tie, kas atkāpjas uz pazušanu, bet kas tic un iemanto dzīvību." (Ebr.10:35-39)