25 septembris 2009

Vai tu jau esi atklājis savu Kluso okeānu?

1513. gada 25. septembrī, šķērsojis Panamu, spāņu konkistadors Vasko Nunjess de Balboa kļūst par pirmo balto cilvēku, kas redzējis Kluso okeānu. Lai viņš savā dzīvē nebūtu paveicis neko citu vērā ņemamu, šī 25. septembra dēļ vien de Balboa kungs ir ieguvis paliekošu vietu vēsturē.

Hmm, es pagaidām vēl neesmu redzējis Kluso okeānu. Un no maniem paziņām TO ir redzējuši vien kādi 3 vai 4. Ir gan tiesa – mūsdienās Klusais okeāns baltajam cilvēkam vairs nav nekāds lielais sasniegums. Un tomēr, ir taču jābūt KAUT KAM, ko ieraudzīt, ko atklāt, ko sasniegt.

Esmu pārliecināts, ka atklāt un uzticīgi īstenot to individuālo plānu, ko tavai dzīvei ir paredzējis Radītājs, nav mazāks gods par to, ko pelnījis Vasko Nunjess de Balboa, atklādams pasaules lielāko ūdens klajumu.

Vai tu jau esi atklājis savu Okeānu? Ja vēl ne, vai nav laiks posties ceļā? Starp citu, es zinu, kur dabūt ekspedīcijai nepieciešamo ekipējumu. Ja interesē, raksti!

21 septembris 2009

Nav ļaunuma bez labuma

Tautas gudrība vēsta, ka neesot ļaunuma bez labuma. Izrādās, ir kāds (varbūt pat ļoti nozīmīgs) labums arī no globālās dižķibeles. Nacionālā ziņu aģentūra LETA, atsaucoties uz laikrakstu „Financial Times,” šodien ziņo, ka „Pateicoties globālajai krīzei, šogad ievērojami samazinājies siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas apjoms.”

Varbūt šoziem varēsim slēpot :-)

Saka gan arī otrādi, ka neesot labuma bez ļaunuma. Bet par to nu varam strīdēties. Faktiski kristietības vēsts šajā ziņā ir noteikta un atšķirīga no citu reliģiju vēsts: „Absolūts labums tomēr pastāv!”

09 septembris 2009

Divas ziņas: sliktā un labā

Svaigs gaiss, svaigas idejas, svaigas sejas. Viss 100% svaigs. Nu, vismaz 99. Varbūt 97. Stingri ņemot, ne mazāk kā 50%, par to varat būt pilnīgi droši.

Kuram gan nepatīk svaigas lietas?

Ziniet, man ir divas ziņas svaiguma sakarā – viena slikta, bet otra laba. Sākšu kā parasti - ar slikto:

Visam svaigajam mūsu pasaulē ir kas kopējs – tas agri vai vēlu pārstāj būt svaigs.

Reiz man izdevās nopirkt gluži svaigu mašīnu. Nu, tikai 9 gadus vecu. Tos deviņus gadus braukusi viena dāma Vācijā. Tikai 90 000 noskrējiens. Viss svaigs. Motors tīrs, klusi darbojas, bagāžnieks tīrs, salons tīrs, pat rezerves ritenis svaigs, ne reizi nelietots. Ziniet, es tajā brīdī jutos tā, it kā man visu turpmāko dzīvi tagad piederēs svaiga mašīna. Bet kas tev dos? Pagāja divi trīs gadi un – rūsa te, rūsa tur, tur eļļa tek, tur gultnis pagalam. Te tev nu bija svaigums.

Bet tā jau nav tikai ar mašīnām. Tā ir ar idejām, tā ir ar sviestmaizēm, tā ir ar pasākumiem, attiecībām, baudām.

Un ar mums pašiem galu galā arī ir tāpat. Piedodiet manu tiešumu, bet neviens no mums šajā ziņā nebūs izņēmums. Jaunības svaigums arī ir paejošs. [Ja gribat redzēt piemēru, paskatieties uz mani!] Par to, protams, nav visu laiku jādomā un jāuztraucas, tomēr reizēm der atcerēties, ka jūs arī ilgi nebūsiet tik svaigi kā šodien.

Mūsu skolā bija skolotāja, kuru bērni nesauca citādi, kā vien par Pūderkasti. Varat uzminēt, kāpēc viņai tāds segvārds bija dots? Lai kompensētu svaiguma zudumu, ar ko viņa nevarēja samierināties, skolotāja biezā slānī klāja sev virsū dekoratīvo kosmētiku. Bet tas tomēr nav tas, vai ne? Īstenībā tas šķiet pat mazliet stulbi.

Patiesība ir tāda, ka visa mūsu pasaule ir vīstoša. Un viss, kas tajā. Tur nelīdz nekāda kosmētika un pat konservanti – derīguma termiņam tāpat reiz pienāk gals, agrāk vai vēlāk.

Kāds gudrais reiz esot teicis apmēram tā - “Ja es sevī atrodu ilgas, ko nespēj apmierināt nekas šajā pasaulē, visticamākais izskaidrojums ir tas, ka esmu radīts citai pasaulei.”

Ja jūs ilgojaties pēc īsta un paliekoša svaiguma, tas ir jāmeklē ārpus šīs pasaules. Labā ziņa ir tā, ka tepat mums blakus, tomēr ne no šīs pasaules, ir kāds, kas nenoveco, kāds, kas nezaudē aktualitāti, svaigumu un skaistumu. Kāds, kas arī mūs vēlas un spēj apveltīt ar pārpasaulīgām, nevīstošām veltēm.

Katrs labs devums un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes, no gaismas Tēva, pie kura nav ne pārmaiņas, ne pārgrozības ēnas.” Jēkaba 1:17

Gaismas Tēvs, mūžīgais Dievs. Viņš patiesībā ir vienīgā atbilde mūsu sirds ilgām pēc īsta un nezūdoša svaiguma. Un ziniet, visas tās labās lietas, ko Viņš mums sniedz – tām nav vajadzīga dekoratīvā kosmētika. Tām nav jāpievieno konservanti. Tās nebojājas, to labums ir nezūdošs.

Lai ko jūs meklētu vietnē „VIENKĀRŠI PAR BŪTISKO,” novēlu katram no jums atrast kaut ko no mūžīgā, nevīstošā, nezūdošā. Un dzīvē vispār - atrast tādu laiku, tādu sabiedrību, tādas aktivitātes, tādu informāciju, tādas vērtības, kas jūs tuvinātu mūžīgajam, nemainīgajam Dievam. Lai izdodas! Maran atha! Kungs nāk!

P.S. Vēlies papildu informāciju? Raksti: pasts.bibele@inbox.lv

01 septembris 2009

1. septembris

Izšķīlušies no olām, iet cāļi uz skolu ar gladiolām” –

(Hmm, šķiet, tās bija Ziedoņa rindas, ja es kļūdos, palabojiet mani kāds!). Šodien  nu tas ir atkal noticis. Pats redzēju.

Lai veicas visiem cāļiem mācīties “dzīves ziņu, iekšēju stāju un prātu, mācīties gudrību, tiesu, taisnību un vienkāršas sirds skaidrību, lai neprašas kļūtu pratēji un jaunieši prātīgi un apdomīgi” (Salamana pamācības 1:2-4)!

Un ne mazāk lai veicas arī jums, skolotāji, jo jums taču dubulta slodze – gan jāmāca bērnus, gan jāmācās pašiem :-)