Dažkārt izrādās noderīgi pāršķirstīt vecas grāmatas. Šodien uzdūros interesantam rakstiņam 1994. gada „Dabas un vēstures kalendārā” (Rīga; Zinātne; 1993.) Esmu dzirdējis dažādu pārliecību kristiešu dažādus skaidrojumus par to, kura no nedēļas dienām būtu saucama par pirmo un kura par pēdējo (septīto). Bet te par šo jautājumu rakstījis cilvēks no malas, cilvēks no zinātnes pasaules.
Piedāvāju arī jums izlasīt Viktora Grāvīša rakstu „Ar kuru dienu sākas nedēļa?”. Pievienotās zemsvītras piezīmes – manas. (Tā kā Grāvīša kungs acīmredzot nav bijis speciālists gluži visos jautājumos, atļaušos dažas viņa izteiktās domas komentēt.)
*******
Viktors Grāvītis
AR KURU DIENU SĀKAS NEDĒĻA?
Daudzās zemēs jau ļoti sen par Saules gadu īsākus laika posmus dalīja mēnešos pēc Mēness griežiem. Mēnešus dažādas tautas centās dalīt „nedēļās,” citur pa 5, citur pa 10 dienām vai vēl citādi. Mazāzijā bija izveidojies arī Mēness mēneša dalījums pa Mēness ceturkšņiem četrās daļās – nedēļās, katrā iznāca vidēji pa septiņām dienām. Vēlāk atmeta šādu nedēļu pieskaņošanu Mēness fāzēm un sāka skaitīt nepārtrauktu vienādu septiņu dienu nedēļu virkni. Tā novirzās no Mēness mēneša. Šādas nedēļas septīto dienu senie haldeji, kuru vidū bija labi astronomi, sauca par „šapattu.” Jūdi pēc atgriešanās dzimtenē no gūsta Haldejā (Jaunbabilonijā) sāka saukt iepriekšminēto dienu par „šabbat” un to svinēt.[1] Tas bija persiešu ķēniņa un Haldejas iekarotāja Kīra laikā, ap 535. gadu pirms Kristus. Dienu skaitīšana pa šādām nedēļām ar septīto dienu kā Sabata svētkiem turpinājās Vecās Derības laikā. Tā izplatījās visai plaši, līdz pat Romai. Šāda nedēļas dienu skaitīšana pa 7 nekad netika sajaukta. Par to Romiešu filozofs Seneka pirmajā gadsimtā pirms Kristus rakstīja: „Šim tikumam piemīt tāds spēks, ka tas jau izplatījies visā zemē; jūdi, būdami uzvarēti, dod likumu uzvarētājiem.”
Atcerēsimies, ka nedēļu skaitījums un septiņu dienu numerācija tika turpināta gadsimtiem ilgi un nav mainījusies līdz pat mūsdienām.
Katras nedēļas izsenis rēķinātā septītā diena jau kopš haldeju laikiem vienmēr ir bijusi senās nedēļas pēdējā diena. Tā atbilst īstajam senajam sabatam un tagad sauktajai sestdienai un to joprojām svin jūdu ticīgie un septītās dienas adventisti.[2]
Kristieši, Jaunās Derības ideju iedvesmoti, pārcēla svinamo dienu no senās nedēļas septītās dienas uz pirmo, jo tā bija Kunga Jēzus Kristus augšāmcelšanās diena. Romas impērijas ķeizars Konstantīns Lielais ļoti atbalstīja kristiešus un 321. gadā noteica šo pirmo nedēļas dienu par oficiālu svētdienu un vispārēju svētku dienu, pie tam šī diena joprojām palika kā nedēļas sākuma diena. To pieņēma visi kristieši[3], to pārņēma daudzas valstis, pie tās joprojām pieturas gan katoļi, gan pareizticīgie, gan luterāņi un citi.
Arī visos latviešu kalendāros līdz 1940. gadam un vēl līdz 1944. gadam nedēļa sākās ar svētdienu kā pirmo nedēļas dienu.
Pie mums un pasaulē svinētā svētdiena ir no senlaikiem mantotās nedēļas pirmā diena un tā seko tūlīt pēc katras iepriekšējās nedēļas septītās dienas.
Ir grūti pateikt, kādēļ latvieši un daļēji arī krievi sauc seno otro nedēļas dienu par pirmdienu, trešo par otrdienu utt. Nav izslēgts, ka latvieši bija pieraduši pie saviem trejdeviņu dienu Mēness mēneša dienu nosaukumiem. Vēl P. Einhorns 17. gs. un G. F. Stenders 18. gs. vēstī par latviešu laika dalījumu pēc Mēness mēnešiem. Bet būtiskāks iemesls varēja būt sarežģītā sakarība starp Vecās un Jaunās Derības laikposmu nedēļas svētku dienas secību. Misionāriem bija grūti paskaidrot kristīgo svētku kalendāra iedalījumu, un latviešu jaunkristītajiem bija grūti to iegaumēt. Rietumeiropas tautu valodās Romas impērijas laikā bija ieviesušies nedēļas dienu nosaukumi nevis pēc skaitļiem, bet pēc planētu vārdiem. Tādēļ tur līdzīgi pārpratumi neradās.
Padomju Savienības kalendāros savā laikā tika ievesta nedēļa ar pavisam atšķirīgu nedēļas dienu skaitu. Pēc tam tur atgriezās pie septiņu dienu nedēļas, bet svētdienu sāka uzrādīt kā nedēļas pēdējo dienu. Tāpat bija arī Latvijā padomju laikā.
Tagad pasaulē valda demokrātija. Vieni kalendāru sastādītāji seko Eiropas gadsimtu tradīcijai un pieskaita svētdienu sekojošai nedēļai kā tās pirmo dienu, reizē paturot no haldeju laikiem saglabāto klasisko un nepārtraukto septiņu nedēļas dienu numerāciju. Tā iekārtots arī vairums baznīcu kalendāru. Citi sastādītāji dažādās valstīs pēc savas izvēles atmet no haldeju laikiem mantoto septiņu dienu nedēļu skaitījuma nepārtrauktību un seko Padomju Savienības tradīcijai, pārdēvē pirmo nedēļas dienu – svētdienu – par septīto un pārceļ to uz iepriekšējās nedēļas beigām.
[1] Te nu autora minējums nesaskan ar vēstures liecībām. Tiesa, kaldeji (krievu valodas ietekmē autors tos dēvē par haldejiem) apzīmējuši nedēļas septīto dienu līdzīgi jūdiem, tomēr šis apzīmējums, tāpat kā norāde uz septiņu dienu nedēļu, ir atrodams arī jūdu pirmstrimdas laika literatūrā.
[2] Tās gan ir lielākās, bet ne vienīgās grupas, kas joprojām svin seno sabatu.
[3] Vēsture gan liecina, ka ne gluži visi. Saskaņā ar Dr. Phil. Reinderu Bruinsmu, „Austrumu baznīca sabatam parasti turpināja piešķirt lielāku nozīmi nekā Rietumu baznīca. Grieķu ortodoksālā (pareizticīgo) baznīca sabatu nepadarīja par gavēņa dienu. Austrumos līdz pat septiņpadsmitajam gadsimtam varam atrast īpašu godbijību pret septīto dienu, kaut gan ap to laiku svētdiena jau vairākus gadsimtus bija bijusi regulāra pielūgsmes diena. Armēnijas baznīcā vairākus gadsimtus sabats un svētdiena līdztekus tika uzskatīti par svētām dienām. Lielbritānijā ķeltu baznīca neatlaidīgi svinēja septītās dienas sabatu. Tomēr pagānisko sakšu ieceļotāju un Romas baznīcas ietekmē Ziemeļumbrijas karaliste 664. gadā Vitbijas koncilā atteicās no ķeltu baznīcas ticības. Skotiju un lielu daļu Britānijas evaņģelizēja Kolumbs (īru mācītājs, 521. -597. g.) un viņa sekotāji. Ir zināms, ka tie svētu turējuši sestdienu (nedēļas septīto dienu), nevis svētdienu (nedēļas pirmo dienu). Tik tiešām, Skotijā septītās dienas sabatu izsakņot ir bijis sevišķi grūti. 1069. gadā, kad Anglijas Margarita apprecējās ar Skotijas Malkolmu, viņa atzīmēja, ka viena no skotu “īpatnībām” esot bijusi tā, ka “tie strādā svētdienā, bet sestdienu ievēro kā sabatu”. Margaritas uzstājības ietekmē svētdienas ievērošana, kas Anglijā jau dominēja, tagad lielākā mērā tika uzspiesta arī Skotijā. Neskatoties uz to, reformācijas priekšvakarā daudzās apdzīvotās vietās Ziemeļskotijas kalnienē un salās ļaudis turpināja svinēt septīto dienu. Ir arī ziņas, ka septītās dienas sabatu esot saglabājusi kāda neliela kristiešu grupa Indijā. Francūzis Delons, kas 1673. gadā bija apceļojis Indiju, stāsta par sastapšanos ar sabatu ievērojošiem kristiešiem. Citi avoti liecina, ka Ēģiptē sabats savu īpašās dienas statusu ir saglabājis (līdztekus svētdienai) apmēram līdz 500. gadam. Savukārt Etiopijā septītās dienas sabatu kristieši esot ievērojuši līdz trīspadsmitajam gadsimtam. Ap to laiku spēcīga Ēģiptes ietekme ir likusi sabatam izzust līdz piecpadsmitajam gadsimtam, kad sākās kustība par tā atjaunošanu un no jauna izcēla septīto dienu. Kopš tā laika sabatam šeit ir saglabājusies tā īpašā nozīme. Pat mūsdienās koptu baznīcā Etiopijas ziemeļu provincēs ir atrodamas agrākās sabata svinēšanas iezīmes.
