Šorīt lasīju 141. psalmu. Nodaļas virsraksts – „Lūgšana, lai Dievs pasargā no ļauna.” Laikam pateicoties visur esošajām uzbāzīgajām priekšvēlēšanu politiskās aģitācijas kampaņām, arī izlasot šo virsrakstu manas domas vērsās politikas (konkrētāk, vēlēšanu) virzienā. Manai tautai un valstij šīs vēlēšanas, iespējams, nozīmē ļoti daudz. Tā vien gribas lūgt, Dievs, pasargi no ļauna!
Bet, lasot tālāk šo Dāvida lūgšanu, nevar nepamanīt zīmīgu niansi. Pēc ievada (1., 2. pants) tiek izteikts pirmais lūgums aizsardzībai no ļauna. Un kas gan ir pirmais drauds, par ko šis puisis lūdza, lai Dievs viņu no tā pasargā? ...
„Pasargi, ak, Kungs, manu muti un sargi manas lūpas! Neļauj manai sirdij griezties uz ļaunu, ka es nedaru grēcīgus darbus kopā ar ļaundariem. No viņu saldumiem es negribu neko baudīt” (3., 4. pants).
Pirmais risks nesaistās ar viņiem tur ārā, bet ar mani pašu, ar to, kas manā sirdī, ar to, kas nāk pār manām lūpām, ko es daru ar savām rokām. Hm, vai tā nav valstiskas domāšanas svarīgākā sastāvdaļa? Dievs, es esmu norūpējies par savu tautu, tāpēc pasargā manu sirdi un manu muti, manus vārdus un darbus! Jo mūsu valsts būs tāda, kāda būsim mēs! Tas pirmkārt.
Otrkārt, „Lai taisnais mani sit, tā būs mīlestība, un lai viņš mani pārmāca, tā būs eļļa uz galvas, tam lai mana galva neliedzas.” (5. pants). Gribētos jau lūgt, Kungs, sargi Latviju no politiķiem, kas varētu nodarīt mums sāpes![1] Bet vecais Dāvids bija gudrāks. Taisnā sitieni ir svētība (to nozīmē frāze „eļļa uz galvas”). Tad jau mums arī godīgi politiķi, kas nepieciešamības gadījumā nebaidās pieņemt nepopulārus un sāpīgus lēmumus, nebūs tas sliktākais variants. Ak, Dievs, ja jau bez sitieniem mēs cauri netiekam, tad lai tie nāk no taisnā un nes svētību!
Un visbeidzot. „Bet manas acis raugās uz Tevi, Tu Kungs mans Dievs. Es paļaujos uz Tevi, neatstum manu dvēseli! Pasargi mani no slazdu valga, ko viņi man izlikuši, un no ļaundaru slazdu cilpām! Bezdievji lai krīt paši savos tīklos, bet es tiem paiešu garām!” (8. – 10. pants).
Kas mūsu gadījumā varētu būt šie ļaundari un bezdievji, kas izlikuši slazdu cilpas un tīklus? Starptautiskie aizdevēji? Sorosīti? Promaskavieši? Ultranacionāļi? Liberāļi? Lielkapitāļi? Treknuma solītāji? Pensiju griezēji? Lai nu paliek, negrasos minēt (patiesībā jau esmu visai apolitisks elements, tāpēc maniem minējumiem tāpat nebūtu lielākas vērtības kā runča ņaudienam). Bet viens ir skaidrs, mūsu mesija nenāks ne no šīs, nedz arī no tās partijas. Īsts un paliekošs risinājums Latvijai un visai pasaulei nāks tikai un vienīgi no augšas: „Manas acis raugās uz Tevi, Tu Kungs mans Dievs”.
