Nupat izlasīju kādu senu, pamācošu stāstu :-)
„Reiz kāds jauneklis ceļoja ar kuģi pa jūru. Uz šī kuģa pasažieru vidū bija arī mācītājs. Kādu dienu abi uzsākuši sarunu par to, vai var ticēt lietām, kuras cilvēks nav redzējis.
„Tu tici daudzām lietām, kuras neesi redzējis,” teica vecais mācītājs.
„Nē, es neticu,” noliedza jauneklis.
„Tu tici, ka ir tāda zeme, ko sauc par Angliju, vai ne?”
„Protams.”
„Bet tu tur nekad neesi bijis un neesi to redzējis.”
„Es nē, bet citi to ir redzējuši.”
„Es saprotu,” teica mācītājs. „Tad tu tici tikai tām lietām, kuras esi redzējis pats vai arī citi tās ir redzējuši.”
„Jā, tā tas ir,” jaunais cilvēks ar pārliecību apstiprināja.
Vecais mācītājs nopietni paskatījās uz viņu un teica: „Vai tu kādreiz esi redzējis savas smadzenes?”
„Hmmm...”
„Vai kāds cits cilvēks ir redzējis tavas smadzenes?”
„Nē, bet...”
„Vai tu tici, ka tev ir smadzenes?” – visbeidzot jautāja mācītājs.
Jaunais cilvēks jutās neveikli un uzskatīja par labāku šo sarunu neturpināt.”
