Nupat biju bērēs. Aizgājējs nodzīvojis ilgu mūžu – 86 gadus. Pieredzējis daudz. Kara laikā bijis leģionā (ne pēc savas gribas), vēlāk gūstekņu nometnēs aiz polārā loka, spaidu kārtā cēlis Noriļskas pilsētu Krievijā un uzturējis dzīvību ar skuju novārījumu.
Pēc 10 gadiem atgriezies Latvijā un līdz mūža galam bijis goda vīrs.
Nolīgtās izvadītājas dzejiskajā runā vairākkārt tika pieminēti Zemes mātes vārti, kas nu ir atvērušies, lai uzņemtu atnācēju (no mūsu viedokļa – aizgājēju). “Zeme nav pazušana, zeme ir pamats, uz kura mēs visi stāvam, no kuras mēs nākam, un kurā mēs atgriežamies,” apmēram tā viņa sacīja. Īsāk sakot – no zemes tu esi ņemts, par zemi tev jāpaliek. Tikai divas saujas smilšu. Un viss.
No vienas puses, nav jau slikti, ka palicēji, kuriem taču arī reiz vērsies Zemes mātes vārti, to var tādā filozofiskā mierā pieņemt, noraust pa asarai, iemest pa šļukai un priecīgi eksistēt tālāk. No otras puses, nožēlojami, ja nav nekā vairāk, ja nav citas cerības un citas perspektīvas, kā vien pēc vairāk vai mazāk veiksmīgi šajā saulē pavadītiem dažiem gadu desmitiem sadalīties sastāvdaļās un iejukt starp pārējiem nedzīvās zemes elementiem.
Ak, jā, varbūt tava ķermeņa molekulas tomēr pāriet kādā tārpā vai sēnē. Tak’ jau kāda dzīvība. Ja ļoti paveicas, kokā. Varbūt zālē. Un tad kādudien šo zāli apēdīs un gremos govs. Un tālāko ceļu jūs jau ziniet.
Bet indivīdam tas ir pilnīgs pozitīvas perspektīvas trūkums. Bezjēga. Ortodoksālais materiālisms un arī vairums citu reliģiju nedod nekāda pamata runāt par indivīda mūžīgu (vismaz ilgtspējīgu) eksistenci, līdz ar to vispār zūd jēga diskutēt par kaut kādu indivīda eksistences jēgu.
Uz šī fona kristīgais pasaules redzējums vismaz man šķiet nepārvērtējami dārgs. Kristū ir cerība, Kristū ir perspektīva, Kristū ir nākotne ne vienkārši zemei, ne tikai cilvēcei, ne tikai tautai, bet man un tev. Individuāli un personīgi.
