Tā tam būs būt

"WWF Ziņojums par dzīvo planētu vēsta, ka vairāk nekā trīs ceturtdaļas pasaules iedzīvotāju dzīvo valstīs, kuru dabas resursu patēriņa līmenis pārsniedz to atjaunošanās spēju. (..) "Ja pieprasījums turpinās pieaugt pašreizējā līmenī, tad ap 2030.gadu mūsu dzīvesveida saglabāšanai būs nepieciešamas divas planētas," pavēstīja WWF starptautiskais ģenerāldirektors Džeims Līps."" - Tā 29. oktobrī ziņo Leta-Reuters

Ja pareizi saprotu, tad tas apliecina vairāku Bībeles pravietojumu piepildījuma sākumu. Piemēram, "Paceliet savas acis uz debesīm augšā un skatieties lejup uz zemi! Jo debesis izkūpēs kā dūmi, un zeme sadils un sabirzīs kā drēbe, un tās iedzīvotāji nobeigsies kā odi. Taču Mana palīdzība paliks mūžīgi, un Mana taisnība nezudīs." (Jesajas 51:6)

Fakts pats par sevi nelāgs, bet uz otru pusi tas mums liek atcerēties kādu labu vēsti: "Kad tas sāk piepildīties, tad stiprinieties un celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas!" (Lūkas 21:28)

Nelielas izmaiņas noformējumā

Ticis pie datora ar platekrāna monitoru konstatēju, ka šī emuāra lapas izskatās pavisam citādi nekā līdz šim. Nu, maigi sakot, nedaudz sliktāk. Ķēros pie darba un maķenīt pārtaisīju. Ceru, ka tagad modernāku monitoru īpašniekiem lasīšana būs patīkamāka :-)

Un ienāca prātā - ja reiz datori vienu un to pašu kodu interpretē dažādi, kāds brīnums, ka arī cilvēkiem ir tik dažādi skatījumi uz lietām?

Par studentu un durvju sargu

Lūk, ko nesen izlasīju. Nezinu, varbūt šis stāsts ir izdomāts, tomēr neapšaubāmi pamācošs, jo savā veidā ilustrē to, ko nozīmē vienkārši uztvert būtisko:

“Semināra studenti mācību starplaikā dodas uz vietējās skolas sporta zāli spēlēt basketbolu. Skolas durvju sargs, vecs vīrs ar sirmiem matiem, gaidot, kamēr semināristi beigs sportot, sēž un lasa Bībeli. Reiz viens no semināristiem pieiet pie durvju sarga un jautā, “Ko jūs lasāt?” “Atklāsmes grāmatu,” uzrunātais atbild.

Students, atcerēdamies, kādas grūtības viņam sagādājusi šīs Bībeles grāmatas izprašana, ir pārsteigts. “Atklāsmes grāmatu?” viņš pārjautā. “Vai jūs to arī saprotat?” “Jā, es to saprotu,” vecais vīrs apgalvo. “Patiešām?” seminārists saka. “Tad pasakiet man, ko tā īsti nozīmē?”

“Pavisam vienkārši,” sirmais durvju sargs atbild. “Tā nozīmē, ka Jēzus uzvarēs.”

Seminārists spiests atzīt, ka vecais vīrs tiešām saprot Atklāsmes grāmatu labāk par viņu!”

Lībiešu jeb līvu lieta

Mazirbe. Pusbrukušas padomijas robežu sargātāju posteņa paliekas. Līst kā pa Jāņiem. Jūra gluži pelēka, bezgalīga un tukša. Nu, ne jau pavisam tukša. Bez plekstēm, reņģēm un vējazivīm tur ir arī cilvēks - zvejnieka laiva vīd tālumā. Vēl tālāk, gandrīz pie apvāršņa liela kravas kuģa siluets. Nemaz jau tik liela tā jūra nav.

Un ciems arī nemaz tik kluss nav. Pie bodes, rau, pat trīs mašīnas. Vietējie. Stāvlaukumā divi vieglie ar Lielbritānijas numuriem un viens kemperis no Francijas. Tepat dzīvojis vecais Taizelis, īstenībā Niks Freimanis. Slavenība!

Lībiešu tautas nams. Kaut kas te notiek, kaut lībieši aizvien ejot mazumā. Te 20. gadsimta sākumā ļaudis taisīja Lībiešu savienību, lai glābtu savu tautu un kultūru no izmiršanas, tā sakot. Beigu beigās daudzsološais un labi domātais pasākums izdevās ne visai spoži. Kāpēc? Vecā (ne)labā nenovīdība. Saka - divi latvieši, trīs partijas. Šķiet, lībiešiem tā pati liga bijusi. Kurš būs priekšnieks? Lībiešu dzejnieks un ķesteris Kārlis Stalte vai lībiešu valodas skolotājs Mārtiņš Lepste? Par augstāko vietu sacenšoties, kopējo lietu izputināja gandrīz pavisam.

Būtu jel Bībeli vērā ņēmuši, ne tikai to citējuši!

“Ja jūs savā starpā kožaties un ēdaties, tad pielūkojiet, ka jūs cits citu neaprijat!” Galatiešiem 5:15

Nebūtu kodušies un ēdušies, kas zina, lībiešu lieta būtu atkal gājusi augšup. Un varu tikai minēt, kāda šodien izskatītos Mazirbe.

Tikai divas saujas smilšu

Nupat biju bērēs. Aizgājējs nodzīvojis ilgu mūžu – 86 gadus. Pieredzējis daudz. Kara laikā bijis leģionā (ne pēc savas gribas), vēlāk gūstekņu nometnēs aiz polārā loka, spaidu kārtā cēlis Noriļskas pilsētu Krievijā un uzturējis dzīvību ar skuju novārījumu.

Pēc 10 gadiem atgriezies Latvijā un līdz mūža galam bijis goda vīrs.

Nolīgtās izvadītājas dzejiskajā runā vairākkārt tika pieminēti Zemes mātes vārti, kas nu ir atvērušies, lai uzņemtu atnācēju (no mūsu viedokļa – aizgājēju). “Zeme nav pazušana, zeme ir pamats, uz kura mēs visi stāvam, no kuras mēs nākam, un kurā mēs atgriežamies,” apmēram tā viņa sacīja. Īsāk sakot – no zemes tu esi ņemts, par zemi tev jāpaliek. Tikai divas saujas smilšu. Un viss.

No vienas puses, nav jau slikti, ka palicēji, kuriem taču arī reiz vērsies Zemes mātes vārti, to var tādā filozofiskā mierā pieņemt, noraust pa asarai, iemest pa šļukai un priecīgi eksistēt tālāk. No otras puses, nožēlojami, ja nav nekā vairāk, ja nav citas cerības un citas perspektīvas, kā vien pēc vairāk vai mazāk veiksmīgi šajā saulē pavadītiem dažiem gadu desmitiem sadalīties sastāvdaļās un iejukt starp pārējiem nedzīvās zemes elementiem.

Ak, jā, varbūt tava ķermeņa molekulas tomēr pāriet kādā tārpā vai sēnē. Tak’ jau kāda dzīvība. Ja ļoti paveicas, kokā. Varbūt zālē. Un tad kādudien šo zāli apēdīs un gremos govs. Un tālāko ceļu jūs jau ziniet.

Bet indivīdam tas ir pilnīgs pozitīvas perspektīvas trūkums. Bezjēga. Ortodoksālais materiālisms un arī vairums citu reliģiju nedod nekāda pamata runāt par indivīda mūžīgu (vismaz ilgtspējīgu) eksistenci, līdz ar to vispār zūd jēga diskutēt par kaut kādu indivīda eksistences jēgu.

Uz šī fona kristīgais pasaules redzējums vismaz man šķiet nepārvērtējami dārgs. Kristū ir cerība, Kristū ir perspektīva, Kristū ir nākotne ne vienkārši zemei, ne tikai cilvēcei, ne tikai tautai, bet man un tev.  Individuāli un personīgi.