Šodien pilsētā garām iedams pavēroju kādu studentu pasākumu. Krāsaina mūzika, krāsaini baloni, krāsainas zeķes... Jautri.
Kāda kundze, jādomā, no fakultātes vadības, uzrunājot jauniešus, jaudīgu skaļruņu pastiprināta deklamēja: „Tava veiksme esi tu pats...”
Hm, it kā labi teikts.
Es tūliņ atcerējos Alunāna vārdus:
„Nevis slinkojot un pūstot
Tautu labā godā ceļ;
Tik pie prāta gaismas kļūstot,
Tauta zied un tauta zeļ.”
„Tava veiksme esi tu pats...” Un tomēr. Pēc Alunāna mani domās apciemoja Plūdonis ar savu „Atraitnes Dēlu” (Izrādās, kaut kas no literatūras stundām tomēr ir aizķēries!) Šī cītīgā studenta vēsts bija mazliet paskarba – „Tava veiksme neesi tikai tu pats... Ne viss ir tavās rokās.”
Pēc Alunāna un Plūdoņa, jādomā, ne nejauši, garā sastapu seno ķēniņu Dāvidu, un viņa dziesmā paustā gudrība manā apmulsušajā prātā salika visu pa vietām, apvienojot abu iepriekšminēto gudro vīru atziņas un papildinot tās ar kādu ļoti būtisku elementu, vertikālo dimensiju:
„Ceri uz To Kungu un dari labu, paliec savā zemē un dzīvo ar godu.” (Psalmi 37:3)
