"Staigājiet, kamēr jums ir gaisma, lai tumsība jūs neapņem. Jo, kas tumsā staigā, nezina, kurp viņš iet. Ticiet gaismai, kamēr jums ir gaisma, ka jūs topat par gaismas bērniem!" (Jāņa 12:35, 36)
Svētīgus Ziemassvētkus visiem esošiem un topošiem Gaismas Bērniem!
"Vienkārši par būtisko" tagad var arī šo to klausīties, ne tikai lasīt.
Bībeles lasītāja piezīmju audio pielikums (piedāvājums ar laiku tiks papildināts un mainīts)
Audio faili veselīgai dzīvei (Piedāvājums pamazām tiks papildināts)
Brīvība no lāstiem (Piedāvājums spēkā nenoteiktu laiku, jo nav pārliecības par lapu, kas nodrošina šo failu hostingu. Sola gan, ka glabāšot failus vismaz 2 mēnešus)
Prezidents Bušs labi atbildējis, nebiju ko tādu gaidījis no vienkārša prezidenta: http://www.apollo.lv/portal/news/articles/143725
„Varbūt es kļūdos bet ticīgie nemaz negaida, ka dievs visu sakārtos. Tiesi pretēji, būs akopalipse. Tam pat veltī portālus.
<www.pasaulesgals.lv>
Visas vadošās reliģijas; jūdaisms, kristietība, musulmanisms gaida pasaules galu, atšķiras tikai interpretācijas kas notiks pēc tam, katri saka, ka viņi būs izredzētie kuri paliks dzīvot.
īsāk runājot pozitīvai domāšanai te nav vietas, bet ja pasaules iedzīvotāju lielākā daļa domā negatīvi tad neapšaubāmi tā arī notiks kā sevi ieprogrammēs.”
Šis bija fragments no kāda interneta foruma, kam šorīt nejauši uzdūros. Patiesībā jau nav pārsteidzoši, ka nekristieši „pasaules galu” saista ar negatīvu domāšanu. Droši vien tā ir kristiešu vaina, ka viņi Bībeles mācību par šīs pasaules kārtības galu un jaunas pasaules sākumu ir pasnieguši ļaudīm (un savstarpēji cits citam) drūmā, negatīvā gaismā. Kaut gan pilnīgi nepamatoti.
Man grūti iztēloties, kā vēsti par to, ka pienāks gals ciešanām, netaisnībām, vardarbībai, slimībām, sāpēm un nāvei, var saukt par negatīvu. Un Bībelē, galu galā, tas, ko mēs saucam par pasaules galu, ir ainots tieši tāds – labā uzvara, ļaunuma beigas un jaunas, pilnībā pozitīvas pasaules sākums. Ko lai domā par cilvēku, kam šī cerība šķiet negatīva? Es redzu tikai divas iespējas: vai nu ar viņa psihisko veselību kaut kas nav kārtībā, vai arī viņš ir maldināts un nezina patieso Bībeles mācību par pasaules galu. Ja pirmais variants, tad man padoma pietrūkst. Bet ja otrais, tad tas ir izaicinājums vietnes „pasaulesgals.lv” veidotājiem. Kāds tad īsti būs tas gals? Tāds, ar kuru cilvēkus baidīt, vai tāds, uz kuru ļaudīm cerēt?
Šorīt pie manis pēc padoma vērsās kāda sieviete, kuru smagi nomācot jautājums par Adventi un Ziemassvētkiem. Viņas draudzes mācītājs sacījis, ka ņemt dalību šajās tradīcijās neesot labi, jo tās nav bībeliskas.
Vakar, pirmajā Adventes svētdienā, viņai piezvanījusi tālumā dzīvojošā meita un vēlējusi mātei svētīgu Adventi. Māte atteikusi, ka viņa gan šādus svētkus neatzīstot. Meita bijusi šokēta, sak, visi atzīst, kāpēc tad tu neatzīsti? Uz to nu māte atbildēt nav varējusi, jo viņas zināšanas aprobežojušās tikai ar mācītāja pausto negatīvo nostāju.
Sieviete saka: „Tagad man ir ļoti smaga sirds un galvā putra. Un šķiet, meitas attieksme pret mani, kas jau tā nebija pārāk laba, pēc šīs sarunas kļuva vēl vēsāka.”
Un tad sekoja jautājums: „Bet kas tur slikts? Kas slikts, ja es padedzinu svecīti? Man jau tā, vienai dzīvojot, mājās visas dienas ir vienādi pelēkas. Kas slikts, ja man mājās ir eglīte un kāds svētku ēdiens?”
Zināms, ka tā sauktajā kristīgajā pasaulē līdzās pastāv ļoti dažādi uzskati par šīm baznīcas tradīcijām, sākot no svētbijīgas pienākuma apziņas un beidzot ar pilnīgu noliegumu. Vienkāršie ticīgie savus uzskatus šajā jautājumā [tāpat kā daudzos citos] lielākoties aizgūst no saviem mācītājiem vai draudžu ganiem. Un, tā kā gadījums ar šo sievieti ne tuvu nav vienīgais, te nu paliels akmentiņš mācītāju dārziņā: Ja jūs savu ganāmpulku skubiniet pieņemt vai noraidīt vienu vai otru tradīciju, par ko nav skaidru norādījumu Bībelē [kā Adventes un Ziemassvētku gadījumā], lūdzu, vismaz veltījiet laiku, lai izskaidrotu un pamatotu savu mācību! Lai jūsu ietekmes sfērā esošie cilvēki zina, saprot un var pamatot, kāpēc viņi rīkojas tā vai otrādi. Lai viņiem ir savs pamats un pārliecība, pretējā gadījumā, kā liecina piemērs ar šo sievieti, sekas var būt samulsums, smaga sirds, „putra galvā” un depresija. Un, iespējams, nevajadzīgi sabojātas attiecības. Vai Kristus ar to tiek pagodināts? Varat minēt trīs reizes!
"WWF Ziņojums par dzīvo planētu vēsta, ka vairāk nekā trīs ceturtdaļas pasaules iedzīvotāju dzīvo valstīs, kuru dabas resursu patēriņa līmenis pārsniedz to atjaunošanās spēju. (..) "Ja pieprasījums turpinās pieaugt pašreizējā līmenī, tad ap 2030.gadu mūsu dzīvesveida saglabāšanai būs nepieciešamas divas planētas," pavēstīja WWF starptautiskais ģenerāldirektors Džeims Līps."" - Tā 29. oktobrī ziņo Leta-Reuters
Ja pareizi saprotu, tad tas apliecina vairāku Bībeles pravietojumu piepildījuma sākumu. Piemēram, "Paceliet savas acis uz debesīm augšā un skatieties lejup uz zemi! Jo debesis izkūpēs kā dūmi, un zeme sadils un sabirzīs kā drēbe, un tās iedzīvotāji nobeigsies kā odi. Taču Mana palīdzība paliks mūžīgi, un Mana taisnība nezudīs." (Jesajas 51:6)
Fakts pats par sevi nelāgs, bet uz otru pusi tas mums liek atcerēties kādu labu vēsti: "Kad tas sāk piepildīties, tad stiprinieties un celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas!" (Lūkas 21:28)
Ticis pie datora ar platekrāna monitoru konstatēju, ka šī emuāra lapas izskatās pavisam citādi nekā līdz šim. Nu, maigi sakot, nedaudz sliktāk. Ķēros pie darba un maķenīt pārtaisīju. Ceru, ka tagad modernāku monitoru īpašniekiem lasīšana būs patīkamāka :-)
Un ienāca prātā - ja reiz datori vienu un to pašu kodu interpretē dažādi, kāds brīnums, ka arī cilvēkiem ir tik dažādi skatījumi uz lietām?
Lūk, ko nesen izlasīju. Nezinu, varbūt šis stāsts ir izdomāts, tomēr neapšaubāmi pamācošs, jo savā veidā ilustrē to, ko nozīmē vienkārši uztvert būtisko:
“Semināra studenti mācību starplaikā dodas uz vietējās skolas sporta zāli spēlēt basketbolu. Skolas durvju sargs, vecs vīrs ar sirmiem matiem, gaidot, kamēr semināristi beigs sportot, sēž un lasa Bībeli. Reiz viens no semināristiem pieiet pie durvju sarga un jautā, “Ko jūs lasāt?” “Atklāsmes grāmatu,” uzrunātais atbild.
Students, atcerēdamies, kādas grūtības viņam sagādājusi šīs Bībeles grāmatas izprašana, ir pārsteigts. “Atklāsmes grāmatu?” viņš pārjautā. “Vai jūs to arī saprotat?” “Jā, es to saprotu,” vecais vīrs apgalvo. “Patiešām?” seminārists saka. “Tad pasakiet man, ko tā īsti nozīmē?”
“Pavisam vienkārši,” sirmais durvju sargs atbild. “Tā nozīmē, ka Jēzus uzvarēs.”
Seminārists spiests atzīt, ka vecais vīrs tiešām saprot Atklāsmes grāmatu labāk par viņu!”
Mazirbe. Pusbrukušas padomijas robežu sargātāju posteņa paliekas. Līst kā pa Jāņiem. Jūra gluži pelēka, bezgalīga un tukša. Nu, ne jau pavisam tukša. Bez plekstēm, reņģēm un vējazivīm tur ir arī cilvēks - zvejnieka laiva vīd tālumā. Vēl tālāk, gandrīz pie apvāršņa liela kravas kuģa siluets. Nemaz jau tik liela tā jūra nav.
Un ciems arī nemaz tik kluss nav. Pie bodes, rau, pat trīs mašīnas. Vietējie. Stāvlaukumā divi vieglie ar Lielbritānijas numuriem un viens kemperis no Francijas. Tepat dzīvojis vecais Taizelis, īstenībā Niks Freimanis. Slavenība!
Lībiešu tautas nams. Kaut kas te notiek, kaut lībieši aizvien ejot mazumā. Te 20. gadsimta sākumā ļaudis taisīja Lībiešu savienību, lai glābtu savu tautu un kultūru no izmiršanas, tā sakot. Beigu beigās daudzsološais un labi domātais pasākums izdevās ne visai spoži. Kāpēc? Vecā (ne)labā nenovīdība. Saka - divi latvieši, trīs partijas. Šķiet, lībiešiem tā pati liga bijusi. Kurš būs priekšnieks? Lībiešu dzejnieks un ķesteris Kārlis Stalte vai lībiešu valodas skolotājs Mārtiņš Lepste? Par augstāko vietu sacenšoties, kopējo lietu izputināja gandrīz pavisam.
Būtu jel Bībeli vērā ņēmuši, ne tikai to citējuši!
“Ja jūs savā starpā kožaties un ēdaties, tad pielūkojiet, ka jūs cits citu neaprijat!” Galatiešiem 5:15
Nebūtu kodušies un ēdušies, kas zina, lībiešu lieta būtu atkal gājusi augšup. Un varu tikai minēt, kāda šodien izskatītos Mazirbe.
Nupat biju bērēs. Aizgājējs nodzīvojis ilgu mūžu – 86 gadus. Pieredzējis daudz. Kara laikā bijis leģionā (ne pēc savas gribas), vēlāk gūstekņu nometnēs aiz polārā loka, spaidu kārtā cēlis Noriļskas pilsētu Krievijā un uzturējis dzīvību ar skuju novārījumu.
Pēc 10 gadiem atgriezies Latvijā un līdz mūža galam bijis goda vīrs.
Nolīgtās izvadītājas dzejiskajā runā vairākkārt tika pieminēti Zemes mātes vārti, kas nu ir atvērušies, lai uzņemtu atnācēju (no mūsu viedokļa – aizgājēju). “Zeme nav pazušana, zeme ir pamats, uz kura mēs visi stāvam, no kuras mēs nākam, un kurā mēs atgriežamies,” apmēram tā viņa sacīja. Īsāk sakot – no zemes tu esi ņemts, par zemi tev jāpaliek. Tikai divas saujas smilšu. Un viss.
No vienas puses, nav jau slikti, ka palicēji, kuriem taču arī reiz vērsies Zemes mātes vārti, to var tādā filozofiskā mierā pieņemt, noraust pa asarai, iemest pa šļukai un priecīgi eksistēt tālāk. No otras puses, nožēlojami, ja nav nekā vairāk, ja nav citas cerības un citas perspektīvas, kā vien pēc vairāk vai mazāk veiksmīgi šajā saulē pavadītiem dažiem gadu desmitiem sadalīties sastāvdaļās un iejukt starp pārējiem nedzīvās zemes elementiem.
Ak, jā, varbūt tava ķermeņa molekulas tomēr pāriet kādā tārpā vai sēnē. Tak’ jau kāda dzīvība. Ja ļoti paveicas, kokā. Varbūt zālē. Un tad kādudien šo zāli apēdīs un gremos govs. Un tālāko ceļu jūs jau ziniet.
Bet indivīdam tas ir pilnīgs pozitīvas perspektīvas trūkums. Bezjēga. Ortodoksālais materiālisms un arī vairums citu reliģiju nedod nekāda pamata runāt par indivīda mūžīgu (vismaz ilgtspējīgu) eksistenci, līdz ar to vispār zūd jēga diskutēt par kaut kādu indivīda eksistences jēgu.
Uz šī fona kristīgais pasaules redzējums vismaz man šķiet nepārvērtējami dārgs. Kristū ir cerība, Kristū ir perspektīva, Kristū ir nākotne ne vienkārši zemei, ne tikai cilvēcei, ne tikai tautai, bet man un tev. Individuāli un personīgi.