Latvijā šodien karogi ar melno lenti – sēru diena. Un ne jau tikvien Latvijā, visā Eiropā un kas zina, kur vēl. Traģiski gājis boja poļu prezidents. Ak, jā, līdz ar viņu arī kundze un vēl kādi 90 mirstīgie, bet tas nu tā.
Pasaule sēro. Interesanti būtu uzzināt, cik ir tādu, kas patiesi skumst par Leha Kačinska pāragro nāvi, un cik % no visām melnajām lentām ir tikai etiķete, kas attiecas ne jau uz aizgājēja personību, bet uz viņa amatu. Bet arī etiķete ir saprotama, prezidents tomēr ir prezidents - nācijas simbols.
Izliekot pie mājas karogu ar melno lentu, tā vien velk uz pārdomām – cik sērotāju būs, kad manas šīszemes gaitas būs beigušās. Nu, galvenais jau patiesībā nav sērotāju skaits. Jautājums pēc būtības: vai pasaule ko zaudētu, ja manis te nebūtu? Vai cilvēcei kā pietrūktu, ja tevis vairs nebūtu? Tas ir viens no mēriem, ar ko varam mērīt savas dzīves vērtību. Nosacīti, protams. Jo ne vienmēr sēru un zaudējuma sajūtas intensitāte atspoguļo patieso cilvēka vērtību.
Vai kādu cilvēces vēsturē un liktenī var salīdzināt ar nācarieti Jēzu Kristu? Bet kāds bija laikabiedru vērtējums?
„Viņš, Tā Kunga kalps, uzauga neticīgā pūļa priekšā kā atvase un kā saknes atzarojums izkaltušā zemē. Viņam nebija nekāda izskata, nedz arī kāda skaistuma, lai mēs to ar labpatiku uzlūkotu; tur nebija arī nekā ārēji redzama, lai mēs viņā būtu atraduši ko patīkamu. Taisni otrādi, viņš bija nicināts, labāki ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās, tāds, kura priekšā aizklāja vaigu, tā nicināts, ka mēs viņu ne par ko neturējām.” (Jesajas 53:2-3)
Un tālāk lasām par Viņa patieso vērtību: „Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jesajas 53:4-5)
Tā kā apbrīnotāju un pakaļgājēju skaits dzīves laikā vai raudātāju skaits pie kapa visu neizsaka. Un tomēr, jautājums ir un paliek pārdomu vērts: „Vai pasaule ko zaudētu, ja manis nebūtu?”
