Reiz, sen senos laikos, kad pasaule vēl bija jauna un es dedzīgi apguvu bezmaksas izglītību tehnikumā, kāduvakar mēs ar puišiem pārrunājām, ka nebūtu par nāvi piestrādāt pie savu raksturu rūdīšanas. Bet kā to darīt? Kāds bija iegaumējis vienkāršu un efektīvu principu: lai rūdītu raksturu, nedari to, ko tev ļoti gribas, bet piespiedies un dari to, ko tev negribas. Varbūt tam bija kāds sakars ar Kaudzīšu Reiņa izteikumu, „Ēd kumosu mazāk nekā gribas; strādā stundu vairāk nekā gribas, un redzi - tu dzīvosi ilgi virs zemes,” bet varbūt gudrība bija nākusi no citiem avotiem. Lai nu kā, tovakar mēs apņēmāmies jau rīt no rīta ķerties pie lietas.
Otrā rītā mēs, protams, atcerējāmies vakarvakara stingro apņemšanos un sākām prātot, kas ir tā lieta, ko mums šobrīd gribas (tātad – ko nedrīkst darīt), un kas ir tas, ko mums nu nepavisam negribas darīt (tātad – ko obligāti jādara). Interesanti, izrādījās, ka mums visiem ļoooti gribas celties, mazgāt muti un steigties uz mācībām, bet nu nepavisam negribas vēl kādu stundiņu-divas pagulēt. Nu, ko, apņemšanās paliek apņemšanās, nekas cits neatlika, kā saņemties, pārvilkt segu pār galvu un gulēt tālāk...
Vai jums arī ir pazīstama situācija, kad, „nu vēl tikai 5 minūtes...” vai arī, „rīt, parīt jā, bet tikai ne šodien”?
Spāņiem esot sakāmvārds: „Ja iesi pa ceļu, ko sauc „vēlāk,” nonāksi laukumā, ko sauc „nekad”.” Vispār tur ir liela, aiz auss liekama patiesība iekšā, kaut gan varbūt arī ar zināmiem izņēmumiem.
Vispār jau Bībele to domu arī pasaka skaidri un konkrēti: „Jo Viņš saka: labvēlīgā laikā Es tevi paklausīju un pestīšanas dienā Es tev palīdzēju. - Redzi, tagad ir vislabvēlīgākais laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena.” (2Kor 6:2) Tas izklausās nopietni, vai ne? Lai Dievs dod mums visiem gudrību nenokavēt šodienu!
