„Ko jūs gribat, mēs dzīvojam muļķu zemē” vai „Nekur citur pasaulē tā nenotiek!” – šādi un līdzīgi saukļi ik dienas daždažādos locījumos izdaiļo ziņas, sarunas un komentārus. Arī tad, ja ir runa par daudzās (varbūt pat visās) valstīs sastopamām negācijām, mums nospļauties, jo „tik slikti notiek tikai pie mums.” Vientiesība? Aprobežotība? Pašapmāns?
No vienas puses - saprotami, ja informāciju par dzīvi „visur citur pasaulē” esam smēlušies tikai un vienīgi no televīzijas reklāmām un Holivudas filmām. Kaut gan arī nē: pēdējās tomēr reizēm šo to pastāsta par zelta dzīvi, piemēram, Meksikā vai Ņujorkas Hārlemā. Būtu šie pasaules piesaucēji skolā cītīgāk mācījušies ģeogrāfiju vai maķenīt izglītojušies tepat internetā pieejamos resursos, gan zinātu, ka patiesībā citur pasaulē (pasaules lielum lielākajā daļā) par tādu dzīvi, kā Latvijas vidusmēra iedzīvotājam ir šodien, var tikai ilgoties un sapņot.
Kāda sirma kundze, kas pieredzējusi piespiedu 9 gadu ilgu ekskursiju uz Sibīriju: „Un vēl man gribas pateikt, ka pašlaik dzīve nav tik ļauna, cik cilvēki izbrēc. ... Mēs [represētie] patiešām zinām, kas ir šausmas, bads, nelaime. Tagad no tā visa nav ne miņas un lai ļaudis labāk pie darba iet čaklāk, nevis pa tukšo muti vārsta, visus nosodīdami.” (Latvijas Avīze, 25.03.2010.)
Tā gan...
